Grēksūdze

Esmu situācijā, ka ne ar vienu nevaru par šo tēmu Neko parunāt! Tad nu esmu sākusi apmeklēt jūsu portālu ar sadaļu Grēksūdze, kur daudz un dažādi cilvēki raksta par to, kā dzīvē iet vai arī neiet. Tur reizēm cilvēks var spēt sevi iedvesmot uz lielākiem darbiem.

Tad nu sākšu ar galveno. Divus ar pus gadus dzīvoju kopā ar vīrieti, mīlēju līdz bezsamaņai. Spēju tik visas viņa iegribas aptekalēt. Strādāju divos darbos, lai tik viņam no algas paliek vairāk naudas mašīnas remontam un sev pašam! Neko neprasīju, mājās visu maksāju un pirku es. Mīlēju līdz pēdējam. Tad nu viņš sāka izrādīt savas nedienas ar staigāšanu pie vienas sievietes un otras, centās sapazīties ar interneta starpniecību un visos iespējamos veidos. Tērzēja, aicināja uz tikšanām.

Es to uzzinot, protams, kā jebkura sieviete, sadusmojos un izteicu piezīmes, ka attiecības ir jābeidz. Tad, protams, sākās, kā vienmēr, vīriešu lūgšanās un skraidīšana riņķī, lai tik nebūtu jāpienāk pie galīgā punkta "šķiršanās". Kā vienmēr mīloša sieviete, visu piedevu un aizmirsu. Tad nāca citas nedienas ar dzeršanu un iekaustīšanu, esot kādā atpūtas vietā kopā. Arī to pāris reizes spēju piedot. Spēju piedot arī lamas katru dienu! Par to, ka vairs nespēju tikt galā ar diviem darbiem pa 18h dienā un aptekalēt vēl viņu līdz pēdējam sīkumam.

Bet tad nāca lūziens, vairs to fiziski nespēju un domāju, kādēļ man tas vajadzīgs. Esmu vēl tik jauna, lai sabojātu sev dzīvi ar tādu cilvēku. Pieņēmu galīgo lēmumu un sakravāju viņa mantas, aizvedu tās pie viņa tēva, kur viņš pirms tam dzīvoja. Tā lieta bija izdarīta - process par mantu kravāšanu bija izdarīts, protams, kā vienmēr, bija arī lūgšanās un raudāšana, solījuma došana, bet tomēr spītīgi paliku pie lēmuma, ka jāsavāc sevi. Bija ļoti smagi, jo prātam neaptverami mīlēju to cilvēku. Pirmajā momentā strādāju un tikai kopā ar draudzenēm skraidīju no vienas izklaižu vietas uz otru, lai nebūtu jādomā par sāpīgo šķiršanos. Bet vakarā, mājās ielienot gultā, vienalga bija tukšuma sajūta. Vēl tagad tā dzīvoju - vienos tusiņos, darbos, un sajūta, kur ir tikai tukšums :(

Nesen ieraudzīju viņu ar jauno draudzeni pie sava darba. Nodomāju - ātri gan pāriet viņa mīlestība, vēl pirms nedēļas teica, ka vēlas būt kopā un mīl stipri, bet nu jau jauna dāma pie sāna. Protams, ka greizsirdība mocīja vēl līdz šim rītam. Nespēju to pārdzīvot. Tas ir kā morāls terors starp mīlestību un sāpēm. Es nespēju tā dzīvot kopā, bet vēl joprojām mīlu.

Nezinu, kas man būtu pašlaik nepieciešams - ceļojums prom, kāda cita sievišķīga nodarbe, rehabilitācija kādā centrā, spilgtas vizuālas pārmaiņas??? Morāli esmu iztukšota! Ir smagi to visu piedzīvot. Tāpēc vēlējos jums uzrakstīt un varbūt komentāros, ko raksta cilvēki, smelšos spēku un iedvesmu cīnīties dzīvē tālāk. Tiešām paldies, ka ir tik lielisks portāls.