Kādēļ mums neizdodas

Sveikas, dārgās. Pēc iepazīšanās ar rakstu par Osho, kā arī izlasot ar rakstu saistītos komentārus beidzot saņēmos arī pati šo to ievietot. Ja nemaldos, raksts bija par dzīves mainīšanu, to, kā atrast laimi un kur galu galā tā slēpjas. Neesmu speciāliste, vienkārši interesējos par to kādēļ man neizdodas sevi mainīt tā, kā man gribētos. Domāju, ka nebūšu vienīgā, kas teiks, ka jā, ir grūti sevi mainīt. Un nē, šajā rakstā nemēģināšu atrast jaunu, vieglāku veidu kā to paveikt, jo to, kā zināms, katra pratīs labāk. Taču, lai kaut ko pasāktu, jāpazīst savs ienaidnieks. Cik bieži ir sanācis lauzt sev dotos solījumus. Pirmdien apņemos katru dienu skriet vismaz 20 minūtes, piektdien jāsarauj un jāpabeidz aizkavējies projekts, skriešanai nav laika, sestdien noteikti jāatpūšas, nekādas skriešanas, svētdiena tāpat atpūtas diena, īsāk sakot līdz nākamajai pirmdienai visa apņemšanās vējā. Kādēļ? (Runa nav tikai par sportošanu, galvenais jautājums jau ir - kur izplēnē apņemšanās?) Iespējami šādi atbilžu varianti, katrai jau var būt citi, bet minēšu savus: Man nepatīk skriet (tā ir taisnība), man nav laika skriešanai, man nepatīk, ka citi redz, ka es skrienu/cik drīz man aptrūkstas elpas un jāpāriet uz soļošanu. Tātad, kādēļ? Visupirms, iespējams, ka apņemšanos nepildām gluži vienkārši tādēļ, ka mums nepatīk tas, ko mēs darām, iespējams var panākt vēlamo citā veidā. (Piemēram, atklāju, ka man ļoti iet pie sirds peldēšana - pēc tās nejūtos sasvīdusi, tās laikā nesanāk norīt mušiņas, kas siltās pievakarēs lidinās virs parka celiņiem, mīnuss ir tas, ka par baseina izmantošanu jāmaksā, kamēr parkos vari skriet, cik gribi). Vēl viena lieta, kas "noēd" apņemšanos saknē ir bailes. Bailes var būt dažādas, bet uzskaitīšu pāri, kas man vislabāk palikušas atmiņā. Bailes no nezināmā - samērā bieži, lai sasniegtu savu mērķi ir jāiziet no sava komforta zonas, tātad jādara tas, kas mums ir svešs, nepazīstams, biedējošs. Smieklīgais moments jau ir tāds, ka pēc kāda laiciņa tas, ko darījām "ārpus" komforta zonas, arī var kļūt par daļu no komforta zonas. Piemēram, daudzi cilvēki baidās runāt plašas auditorijas priekšā, viņi nejūtas ērti, būdami uzmanības centrā, tādēļ viņi izvairās no publiskas uzstāšanās, taču, tajā, ka uz viņu skatās simts un vairāk cilvēki nav nekā slikta. Bailes no neveiksmes - Piemēram man ir tā, kad uzsāku ko jaunu vai ko tādu, ko sen neesmu darījusi, es sastingstu un nevaru izkustināt sevi, nevaru likt sev uzsākt darboties, man ir bail, ka neizdosies. Šīs bailes var būt saistītas ar daudz ko - nelaimīgu bērnību, dzīves laikā iegūtiem kompleksiem, (varat pievienot tos iemeslus, kas Jums šķiet aktuālāki). Bailes no panākumiem - sak` nu gan dumības sarakstīju, kam tad ir bail no panākumiem? Izrādās, ka dažiem tā ir, viņi nespēj tikt galā ar stresu, kas saistīts ar panākuma gūšanu (pastiprināta uzmanība, papildu atbildības uzticēšana utt.). Visubeidzot, vēl viena lieta, kas mēdz traucēt apņemšanās īstenošanu ir atlikšana (procrastination). Vai nav ne reizi nācies teikt, - "Vēlāk", "Rīt", "Vēl 5 minūtītes", un pēc tam - "Eh, būtu es sākusi agrāk.'', "Būtu tam atvēlējusi vairāk laika". Jā, tas ir atzīts fenomens :D Tas nav tikai studentu dzīves posms apmēram nedēļu pirms diplomdarba nodošanas. Mana Ome teiktu - "Nu slinka esi un viss, dakteris bērziņš tevi izārstēs". Nezinu, cik taisnības īsti bijis Omei, taču, pieņemot, ka mēs visas esam čaklas un kārtīgas, jāteic, ka atlikšanu var izraisīt visi augstākminētie iemesli - bailes, nepatika, jebkurš iemesls, kas liek izvairīties no vēlamā saniegšanas. Turklāt, cilvēki, kas atliek galvenos darbus, nebūt nav mazāk produktīvi par tiem, kas visu dara laikus, vienkārši 'atlicēji' 'novelk' visu līdz pēdējam un tad ātrumā mēģina glābt to, kas glābjams. Noslēgumā jāsaka, ka, joprojām neskrienu, ar apņemšanās pildīšanu tā ir kā ir, taču tagad man vismaz ir nojausma, kādēļ tā ir. Taču ir cilvēki, kas saņemās, kas izdara un kam izdodas. Savus veiksmes stāstus varat publicēt komentāru joslā. Ar cieņu, TurboSesks