''Un tā viņi dzīvoja laimīgi'' stāsts beidzas tikai pasakās. Dzīvē visam pienāk brīdis skaistam, treknam punktam. Nebiju cerējusi, ka tas notiks tik pēkšņi, tik ātri un kā no skaidrām debesīm un brīdi, kad ķīseļiem lemts peldēt piena upēs, bet smadzenēs iestājās klikšķis un atvērās acis tik plati, cik pēdējos piecus gadus tās ir bijušas ciet kā tikko dzimušiem kaķēniem. Bet jūtu, ka ir pienācis brīdis, paklanīties ar plašu žestu un teikt: ''Paldies par visu, kas ir bijis un iespējams vēl arī būtu, bet kā tajā nodrāztajā teicienā - Pieturiet, es gribu izkāpt''.
Tikko biju draudzenes kāzās, var jau būt, ka uz mani bīstami iedarbojas šādi pasākumi un sāku pārvērtēt dzīves vērtības vai arī neizturamā svelme, kas ir apņēmusi LV šovasar atstāj bīstamu ietekmi uz smadzenēm, bet jo vairāk par to domāju, jo vairāk saprotu, ka negribu Tevi vairs sev blakus. Paradokss, kāds draugs aplaimoja mani ar kodolīgu frāzīti, gribēdams uzjautrināt, domādams, ka stāsta anekdoti izmeta: ''Jo ilgāk Tevis nav man blakus, jo vairāk saprotu,ka man Tevi te nemaz nevajag'', nezināju smieties vai raudāt, bet citāts uzrunāja, ak, vai kā uzrunāja. Nosmīkņāju, esmu sasniegusi evolūcijas attīstībā tādu posmu, kad jāsaka, nevis nevajag, bet pat negribu.
Un tas viss notiek brīdi, kad attiecības ir sasniegušas ideālo stāvokli, par kādu sapņo lielāka daļa sieviešu-man netrūkst nekā, mani dievina, mani mīl un uz rokām nesā, mirklī, kad nākotne tiek plānota skaidrāk kā jebkad, nāk skaudra apziņa, ka negribu neko no tā.
