Kaķiska dzīve

Kā kaķis es lavos cauri dzīvei. Tik klusi, tik noslēpumaini un vērojoši. Iespējams, kāds nodomā, ka lepna esmu, iedomīga. Bet kā jau kaķim, mani tas nesatrauc. Jūs jau zināt, mostos es agri, bet ne steigā. Lai dzīves ikdiena būtu vieglāk pārvarama, rītam ir jābūt nesteidzīgam. Lēna un kārtīga izstaipīšanās, lēna kafijas baudīšana, lēna un pārdomāta saģērbšanās un visbeidzot lēns un rītu baudošs gājiens uz darbu. Es esmu pelnījusi lēni un mierīgi, jo es esmu tā vērta. Tā noslēpumainā tipināšana cauri ikdienai ir varen jauka padarīšana, jo darbā draugus nevajag, darbā ir kolēģi, ar kuriem ir vienkārši jāstrādā, tāpēc ikrīta smaids, „Labrīt!” un pāris teikumi par šo un to, neko, ir viss, ko no manis var dabūt. Mana kaķiskā dzīve ir tikai mana, un tikai es izvēlos, ar ko to dalīt. Tādā pat kaķiskā garā tiek uzklausīti arī pārmetumi vai ne pārāk interesējoši stāsti, ar it kā ieinteresētu skatienu noklausos, ik pa brīdim kāds galvas mājiens, lai parādītu, ka it kā dzirdu. Beigās to kā riebīgu blusu izkasu no sava kažoka. Galu galā kādam allaž nepatiks tas, ko un kā daru. Un kāds allaž gribēs izlikties par manu saimnieku. Bet mēs jau zinām, kaķa saimnieks ir viņš pats. Un viņš pats zina, ko, kad un kā dara, un ar savu Češīras kaķa smaidu sejā nodomā – nu rej, cik gribi, es tikpat smaidu un daru, kā gribu. Un kā tad bez tā īpašā – tad, kad es gribēšu? Mans radošais gars pieprasa lēni un mierīgi, pareizos apstākļus un cilvēkus. Ja tas nesaliksies tādās krāsās, kā man gribas, jebkurš varēs man lūgties un rāties, kaut apsaukāties, bet tas nenotiks. Savā kaķiskā garā es sagaidīšu pareizos apstākļus un izdarīšu tā, lai tam jebkuram būtu iemesls uz sevi dusmoties, jo manas krāsas būs salikušās tik labas, ka jebkuram riebsies mana veiksme. Bet es ar savu Češīras smaidu un iekšējo mieru nosmaidīšos un iemurrāšos, jo viss atkal būs noticis pēc manas gribas.