Ja vasarā es Tevi mājās sagaidu ar saldējumu vai aukstu limonādi, tad rudenī man Tevi gribas sagaidīt citādāk. Pie tam vasaras vakari nemaz neliekas pēc vakariem, drīzāk tādas ieilgušas dienas. Un nudien ir tik skaisti sagaidīt it kā naktī, it kā dienā, un vēl ar to sajūtu, ka nekas nav galā, viss tikai turpinās. Rudens jau gan liek vēlēties Tevi sagaidīt jau agrāk. Kaut gan ir dienas, kad, iespējams, mani vēlies sagaidīt Tu. Taču Tevi sagaidīt gribu īpaši, ne vairs ar saldējumu vai limonādi, bet gan ar siltām pankūkām ar medu un piparmētru tēju. Pirms pankūkām, protams, smaids un lāča apskāviens, jo Tu esi pelnījis. Un man tā patīk Tevi sagaidīt. Rudenī ir citādāk... Nu nezinu, iespējams, vasaras karstums neliek tā ilgoties pēc Tevis, pēc tā apskāviena vai skūpsta, bet rudens drēgnums modina tādas sajūtas, kuras liek ievilkt kājas siltajās, pūkainajās zeķēs un pacietīgi gaidīt, kad durvis atvērsies un Tu nāksi iekšā. Jo, kaut Tu atnāksi saguris, iespējams, dusmīgs, man vienmēr gribēsies Tev uzsmaidīt un apskaut. Un par spīti pašas sagurumam, gribēsies Tev uztaisīt tēju. Ja nepietiks spēka pankūkām, tad vismaz sviestmaizi uztaisīšu. Nu ir rudenī citādāk... Tās nosalušās rokas gribas ielikt Tavās plaukstās vai aizbāzt aiz Tava krekla. Un pats skaistākais tajā rudens citādumā ir tas, ka ir aukstāk, tomēr krietni siltāk un mīļāk. Un dienas garums vairs nerada to „viss turpinās” sajūtu, taču Tavs smaids un siltais apskāviens gan. Es ieelpoju Tevi no jauna... un viss turpinās.
