Man pietiek ar kripatu Tava smaida un to spožo mirdzumu, kas Tavās acīs. Tas mirdzums tik pievilcīgs, kā spuldzīšu virtene ziemas vakarā tumšā. Un es jau smaidu līdz asarām. Tik priecīgi un patīkami ir paņemt to kripatu Tava smaida un ielikt telefonā, paslēpt no citiem. Bet es taču nevaru to telefonu likt mierā, jo tā kripata Tava smaida liek ņemt to atkal rokās, divas podziņas jānospiež un atkal redzu to smaidu. Redzi, man nevajag Tevis daudz. Tu esi kā tāds burvis, kurš ar savu smaidu bur manī pavasari. Un ne jau pavasaris ir tas, kas liek domāt, ka mīlu. Mīlu. Un ne jau pavasari. To smaidu. Arī pavasari. Un kad tik ļoti mīlu, tad patiesībā gadalaikam nav nozīmēs, jo ikviens Tevi padara tikai mīļāku. Ziemā, kad sniegpārslas – mazās jokdares, iekrīt Tev skropstās un matos, kad tās nolaižas uz Tavām lūpām, nu vai zini, es nevaru atturēties. Man sniegpārslas garšo. Un ne jau tās parastās. Tieši tās, kas nosēžas uz Tavām lūpām. Un rudenī, kad lietus mērcē drēbes, kad pirkstu gali slapji. Tieši tad ar saviem slapjajiem pirkstiem sabužināt Tavus slapjos matus. Un vasara... Vasara esi Tu pats – tik košs un krāsains, tik priecīgs un silts. Un ja tā padomā, Tu esi mans gads. Un sanāk, ka Tu jau man esi tik daudz, Tu ar savu maz man esi pavisam daudz.
