espati.lv

Vaginālās lodītes, romantika un idiotisks traumatisms

Vaginālās lodītes, romantika un idiotisks traumatisms

Autors: Džozefīne Millere
Foto:
2009. gada 3. janvāris

Patiesi, kad es domāju, tā diena būs skaista un romantiska, es maldījos savās iedomu etīdēs kā naivs kucēns.

Rīts iesākās jauki. Draugs piecēlās mazliet ātrāk. Biju samiegojusies (tāda es lēni visu uztveru), pat nenovērtēju to sajūsmu, kad viņš iešāvās istabā, lai parādītu uz šķīvīša, kā viņam ir izdevies uzcept olu, kas sanākusi sirsniņas formā.

Tā esot zīme! - viņš smaidot kā maija saulīte, teica.

Jā, mums taču ir iecerēts romantisks un jauks vakars šodien, es nodomāju un pie sevis pasmaidīju: kino, ierastā Čillene Stokmanā un tējas krūze ar pļāpām pirms filmas Forumcinemas bārā... Ak, es naivā muļķīte!

Tā kā esmu apņēmusies nomest savu uzrūgušo lieko miesu, ar mīļoto devāmies uz sporta veikalu riņķa medībās. Nu, to pašu, kuru mēs padomju laikos skolā griezām ap sevi un iztēlojāmies sevi par jaunajām daiļvingrošanas zvaigznēm. Ieraudzīju vienā veikalā. Draugs iesaucās – o, alumīnija, gana liels un.... - apskatījis ciešāk salaiduma vietu – sūds! Bet, kas par cenu! Jopcik cepumiņ! Pitnariks.

Draugs aizgāja uz blakus veikalu. Tur mans vīrietis ieraudzīja par trīnīti plastmasas riņķi, kamēr es augšējā lielveikala grāmatnīcā piedzīvoju savu pirmo sasveicināšanos ar 21 procentīgo PVN. Esmu grāmatu tārps. Man ir atkarība no viņām. Mana draiski noskaņotā oma piedzīvoja divkāršu pārbaudījumu. Pirmkārt, grāmata, ko meklēju, bija izpirkta, otrkārt – cits atrastais interešu objekts pie kases pārvērtās no 2,90 uz 3,34. Es varu pieciest pārtikas cenu pacēlumu, varu neēst, sasodīts, es pieņēmu pozitīvu lēmumu: tievēšu (tā teikt, skats uz krīzi ar pozitīvu vērienu, kā te skandina valdības vīri paraudzīties uz to visu no gaišās, citas puses), bāc, bet pacelt grāmatu cenas... Mana personība no tiesas jutās dziļi aizskarta.

Notesos lejā pie drauga, kurš gatavojās samaksāt par manu jauno sporta piederumu. Varēšu beidzot pilnvērtīgāku padarīt savu sportošanu, dejošanu un kalorijas dedzinošo gorīšanos. Kaut kas tomēr labs arī notiek!

Draugs devās uz treniņu. Vienojāmies, ka vēl sazvanīsimies par precīzu tikšanās laiku. Paliku mājās un izbaudīju savu vienatni. Sevis iedvesmota, uzģērbu šortiņus un maiciņu, pagrozīšos nu! Ieslēdzu MTV un maigi paņēmu savu jauno sportisko rotaļlietu. Tā bija daudz mazāka, nekā tas alumīnija mēsls piecpadsmit latu vērtībā. Iekāpu tajā, apliku ap vidukli un iegriezu... Blaukš! Tas nodevīgā ātrumā veicis dažas riņveidīgas kustības ap mani, nokrita zemē. Kas tad tas? Mēģinājums numur divi. Uuunnnn... blaukš! Sasodīts! Un tad es miglaini atcerejos īso vārdu pārmaiņu pie kases sporta veikalā ar draugu:


- Tev par mazu diametrs šim riņķim nebūs?, draugs jautāja, rādīdams uz manu kārotu mantu.
- Nē, nē, mīļais, nebūs! Pērc, skrienam, tev uz treniņu jāsteidzas vienos. Man derēs! - es absolūti biju tobrīd iedegusies par tievēšanas maratona ieroču krājumu papildinājumu.

Tā kā sakaunējos, tā kā nē pie sevis, skatoties uz zilo riņķi tagad. Dura!

Ātri savācu savu mazliet ieplaisājušo pašapziņu un steidzīgo vēlmi tikt pie superīga vidukļa. Uzliku mūziku vēl skaļāk, iesildījos piecas minūtes dejojot un sāku šrubīt māju. Azartiski! Prom viss vecais, samazgātās drēbju kaudzes sašķiroju, citādi jau traucēja ik reizi ejot cauri koridoram, steidzīgi ķert krītošo veļas kaudzi, ko vienmēr gadījās aizķert. Kad māja bija piekārtota, pašapziņa un labi padarīta darba sajūta iegūta, vismaz četras krūzes tējas izdzertas, posos uz centru. Neko diži nepucējos, uzvilku savus mīļos sporta apavus, džinsas un siltu džeperīti. Palūkojos uz sevi spogulī. Nē, resna neesmu, bet šur tur “spārniņi” manāmi.

Pietura ir tieši pie mājas. Iztuntulējusi laukā, atceros filmu “The Secret” - ko domāsi, tas notiekti piepildīsies, ja ļoti gribēsi, vēlēsies pareizās “lietas”. Vēlos mikriņu! Divu minūšu laikā.

Pēc 10 minūtēm es sāku apšaubīt šis filmas patiesumu. Vēl pēc piecām minūtēm parādījās mikriņš, nostopēju to un, izrādās, tas nebrauc pa man vajadzīgo maršrutu. Kamēr es to noskaidroju, garām aizjoņoja... īstais, man derīgais transportlīdzeklis.

No mājas iznācu puspiecos. Es biju nosalusi, mīņājos uz vienas kājas, otras, it kā man uz tualeti izmisīgi vajadzētu. Un tad es sapratu - vajag arī! Piecas pāri pieciem es nelaimīga, ar nodevīgām aizvainojuma asarām par savu nožēlojamo salšanu, iekāpu siltā transportlīdzeklī. Visu ceļu, 20 minūtes es nevis sapņoju par gaidāmo romantiski omulīgo tikšanos ar mīļoto, bet gan domās sarunājos ar savu urīnpūsli, lai tas nepārsprāgts, pirms es tieku uz tualeti.

Izkāpusi, metos uz tuvāko pieejamo tualeti. Kad biju sagrabinājusi santīmus savai atvieglojuma minūtei, piezvanīja draugs, lai pateiktu, ka kavēsies. Nu, labi, pačurāšu, aiziešu uz grāmatnīcu, drogām un gaidīšu viņu čillenē.

Nonākusi pie tualetes kases lodziņa, man priekšā kāds vīrietis kaut ko nevarēja sadalīt ar kasieri. Kamēr gaidīju, nepacietīgi un izklaidīgi vēroju kas notiek apkārt. Pie sieviešu tualetes puses uz krēsla sēdēja kāda jau gados kundzīte, redzams, arī darbiniece un sarunājās ar trešo malā stāvošo kundzīti. Kad man likās, ka šķidrums man jau viss ir galvā sakāpis, sēdošajai kundzītei pamanīju rokās diegā iekārtas divas vai trīs bumbiņas. Baltas, pat mazliet jau dzeltenas. Viņa tās nevainīgi virpināja un muļļāja par rokām , domīgi sarunājoties ar kolēģīti. Tajā brīdī es iztaisnojos un man acis “palika uz kātiņiem”. Tās taču ir... tās taču....(iekšēji pie sevis izgārdzu: vaginālās lodītes)


- Ja eti adam kak igrushku dlja koshku! - turpinot virpināt rokās bumbiņas, apmierināti kolēģei stāstīja kundzīte.

Es nezināju, smieties vai ko... Visticamāk, ka kāda draiskule bija sabiedriskajā tualetē šo uzparikti atstājusi kaut kādu iemeslu dēļ vai pazaudējusi. Omulīgā darbiniece atrada ne tikai šo lietu, bet arī pielietojumu. Praktiski! Nedomāju, ka viņai bija kāda nojausma par to, kas tās ir. Atvainojos par savu gļēvumu, bet man nebija drosmes iejaukties dzirkstošajā sarunā un izcelties ar savām seksuālajām zināšanām.

Turpmāk vakars pagāja lieliski. Mīļas sarunas, superīga filma, izlaidības ar popkornu, kuru pusi es pat neizēdu. Pēc filmas domāju: aizvedīsim mājās. Ejo no kino laukā, Stokmans bija jau ciet. Tāpēc nācās iet uzreiz pa trepītēm laukā uz autostāvvietu. Turējos viegli pieķērusies draugam un priecīgi čaloju par filmu, kura būtībā balstījās uz līdzīgu domu ka The Secret: domā labas domas, iztēlojies, ko un kā tu vēlētos, lai ar tevi notiek un viss būs.

Ticiet man, es nebiju iedomājusies, ka šim vakaram būs romantisks noslēgums traumpunktā. Es gribēju sveces, mūziku un vēl kaut ko, bet... Sajūsminoties par filmu, es zibenīgi un negaidīti nostiepos uz strepēm. Pa gaisu aizlidoja manas sporta kurpītes, maks un pār mani nobira balts sniegs.. nē, tomēr mans neizēstais popkorns. Nostiepos tik veiksmīgi, ka likās, es kā ragutiņas pārbaudīšu slīdamību visiem pakāpieniem. Labi, nesasitu galvu, bet mana kreisā pakaļas puse dega ugunīs, roku nejutu un sasista bija ij mugura, ij kājas pēda. Trepītes bija klātas ar plānu ledus kārtiņu. Kamēr piecēlos, aizmugurē vēl kāds nojaucās. Ritmā, ritmā! Kopības izjūta.

Pasēdēšana traumpunktā ieielga. Izskatījās, ka katrs otrais, kas ieradās, bija “zvaigzne uz ledus”.

Kamēr es gaidīju savu kārtu, es atmiņā pārcilāju savu stulbo traumu vēsturi. Ir cilvēki, kuru dzīve rit tik mierīgi, kā kaimiņtantes izlietā traukūdens urdziņa. Ir tādi kā es – absolūti smieklīgi pat ārstiem.

Atceros, kad pamatīgi traumēju... mazo rokas pirkstiņu. Todien bija tikpat skaista diena kā šī: ziemīga, skaistiem sniegu mākoņiem klāta. Vakarā ar draugiem devāmies pabraukāties ar auto pa Baldones mežiem. Meža vidū apstājāmies. Pārējie gribēja papikoties, pajārēties ar sniegu. Es lēnām izkāpu no priekšējā sēdekļa un atstutēju roku pret mašīnu, lai paņemtu no sava krēsla cimdus. Aizmugurējās durvis tobrīd bija atvērtas. Iekšā sēdošais bērnības draugs, domājis, ka es viņu raušu laukā no auto, lai izvārtītu sniegā, dauzonīgi aizcirta savas durvis. Līdz galam. Un mans pirksts palika starp tām. Es, loģiski, sāku raustīt ar brīvo roku durvis. Kā pavēru mazu spraudziņu, ij nedaspēju pirkstu izvilkt līdz galam, draugs atkal aizcirta... Nezināja!

Pēcāk - toreiz - saruna šajā pašā traumpunktā:


- Kas notika?, jautāja gados pavecs ārsts.

- Nu, nejauši durvīs iecirtu pirkstu. Divreiz! - es klusākā balsī nomurmināju pēdējo piebildi. Mans pirksts bija uzblīdis kā pamatīgs burkāns, vēl vairāk – mans kauns.

- Divreiz?!? - iesaucās ārsts – jums ko – iepatikās?


Par to, kā es salauzu kājas vidējo pirkstu divās vietās, vēl nobraucot lielu gabalu ar auto pie stūres, piedzīvojot neviltotu ārsta un māsiņas pārsteigumu un smaidu (šinī pašā traumpunktā), vai esmu dzīvē ieskrējusi n – tās reizes stabos un kokos, es tomēr paklusēšu.

Tas ir talants! - teica mani draugi. Idiotiski traumatisks talants!

Mans vakars beidzās divos naktī. Noslēgums dienai nebija tik romantisks, kā es dienas sākumā biju cerējusi. Man nebija nekas lauzts, toties kritiens bija gana smags, mana pēcpuse jūtas tā, it kā būtu zilonis iespēris, es rakstu prakstiski tikai ar vienu roku un manu ķermeni (īpaši izcili tas izskatās uz pēcpuses), rotā skaisti asinsizplūdumi. Esmu apdauzīta, sāpošām visām maliņām. Tā būšot kādas 14 dienas. Gultas režīms lielākoties... Mans sportiskais gars tomēr nav salauzts. Tikai mazliet apdauzīts...

 

The secret!

 

* Ja eti adam kak igrushku dlja koshku! - Es tās atdošu kaķītim kā rotaļlietu.



Saistītie raksti



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Ilva, 2009. gada 3. janvāris, 12:54

Juutu liidzi! Bet paldies par humora devu! ;) Tev tik tieshaam iet jautri! Ja eti adam kak igrushku dlja koshku! :D

Ziņot par nekorektu komentāru
Džozefīne, 2009. gada 3. janvāris, 16:32

Oi, paldies! Būsjau labi. Es mēdzu reizēm uz dzīvi un savām ligām paraudzīties kādreiz arī ar humoru. Jā, šobrīd mana pēcpuse ir lillā kā baklažāns un sāp visas maliņas, bet - tas pāries. Un tās bumbiņas... :D

Ziņot par nekorektu komentāru
shambala, 2009. gada 3. janvāris, 16:53

14 dienas... tad jau jāiegādājas slavenais "Taurenītis", ar ko tricināt liekās miesas :D:D Bet idiotiski traumatisks talants - šitais labs, tā smējos... Tev bijusi krāšņa diena, visas vaginālās lodītes ieskaitot :D:D:D:D

Ziņot par nekorektu komentāru
Murmurella, 2009. gada 4. janvāris, 23:52

Perfekta humora izjuta tev! Izsmeejos no sirds!

Ziņot par nekorektu komentāru
Draudzeniite, 2009. gada 5. janvāris, 12:25

Jauks raksts :). Izsaku līdzjūtību sakarā ar gūtajām traumām. Par idiotiskajām traumām - šajā ziņā esam līdzīgas :). Tev redz draugs iecirta pirkstu durvīs, bet es sev to izdarīju pati :), bet par laimi 1reiz :). Arī ar riņķi mani piemeklēja tā pati bēda, taču MAXIMA par 1.29Ls iegādājos savu ideālo riņķi un griežu to uz nebēdu :) Veiksmi Jaunajā 2009.gadā.

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna