espati.lv

Vēsture atkārtojas.?

Vēsture atkārtojas.?

Autors: haribo
Foto: Nezināms
2017. gada 16. decembris

Es pateicos espati.lv komandai, ka tiek glabāti mūžseni ieraksti. Nesen atcerējos, ka pirms daudziem gadiem publicēju šeit savas tā laika sirdssāpes, cik nu vien literāri dramatiski pratu, un ko domā? – tas ieraksts te vēl ir! Izlasu un vienlaicīgi gan smaidsmejos, gan saķeru galvu. Pirmkārt, es biju aizmirsusi, kāda pieredze man bijusi līdz 20 gadu vecumam, otrkārt, ak, cik romantiska dvēselīte manī reiz mitinājusies! Patiesībā ļoti pretrunīgas parādības. Bet! Ar šo visu es mērķēju uz to, ka nupat atkal pierakstīju savas iekšējās sajūtas, un arhīvā atrastā raksta iedvesmota, ticiet man – bet īpaša lepnuma, bet ar lielu pašironijas izteiksmi sejā, vēlos publicēt arī tās.


Gribu vērst Jūsu uzmanību uz divām lietām. Viena, vīrietis Nr 8, ar kuru beidzu Vāveres riteni, ir tas pats, kuru pieminu aktuālajā emociju tekstinizācijā (domāts no vārda „ekranizācija”). Viņam nudien ir izdeviem nosēsties manās dzīslās. Otra, es pati 2009.gadā, paškritiska gudriniece būdama, izdarot secinājumus par saviem piedzīvojumiem, esmu uzdevusi retorisku jautājumu (..) Jūs teiksiet: paviegla tu tāda. Es teikšu: acīmredzot tā izpaužas manas slāpes. Stilam nav nozīmes.

Laikam esmu nojautusi savu maucīgo gēnu jau toreiz, jo grozi kā gribi, šodienas ieraksts ir konspekts par vēl vismaz astoņiem. Es nelielos. Es šokā.

Pirms 8 gadiem: http://blogi.espati.lv/index/view/id/1455/Vaveres-ritenis---dokumentals-stasts/

Pirms 6 mēnešiem:

Pa durvīm nākuši un manu līdzsvaru jaukuši ļoti daudz vīriešu. Ne ļoti daudz vīriešu, bet ļoti daudz jaukuši. Nu labi - arī pēc skaita vairāki. Katrs no viņiem bijis īpašs savā īpašajā veidā un katrs atstājis savu artavu manā psihē. Psihē, ne sirdī, to lūdzu ievērot. Sirdī, nevis artavu, bet bedri, ir atstājis tikai viens un pārējie diemžēl to nav varējuši aizbērt. Ne kāds viens no viņiem, ne visi kopā. Kas visiem viņiem, ieskaitot pirmo, ir kopīgs - ka šīs attiecības vairs nepastāv. Visas ir sākušās graujoši labi, priecīgi, saulaini, romantiski, izglītojoši, aizraujoši, svaigi, iespaidiem bagāti, reibinoši, interesanti un tad beigušās. Neatceros īstenībā, vai jebkad vainoju otru pusi par neizdošanos.. var jau būt, bet ja tā bijis, tad nepamatoti, jo neviens pret mani nav izturējies slikti; tieši pretēji – mani nēsāja uz rokām kā princesi (es apzināti izsakos tik pasakaini, jo lielā mērā TĀ arī bija). Līdz brīdim, kad vairs nenēsāja, bet par to nav ko dusmoties. Tomēr šo attiecību ietekme uz mani bijusi divējāda – sākotnēji motivējoša, tad destruktīva. No motivējošās izriet destruktīvā. Es mēdzu satikt labus vīriešus. Skaistus, veiksmīgus, asprātīgus. Katram no viņiem bija vidēji divas no minētajām iezīmēm, visas trīs gadījās reti un ja tomēr, tad viņš bija precēts un es jau neesmu tāda. Lai vai kā, šie vīrieši mani iedvesmoja uz jaunām lietām, uz interesantām lietām, es uz viņiem skatījos tā kā mazliet uz augšu, kā ar apbrīnu, kā ar piesardzību – saglabāt viņu interesi par sevi. Šie vīrieši ir prasīgi un nepiekāpīgi, tas vienlaikus valdzina un dara trauksmainu, tomēr kopumā veicina kaut kādu, jebkādu attīstību. Līdz brīdim, kad aktīvā informācijas apmaiņa vienam par otru un notikumiem vai viedokļiem par tiem pāraug kritikā un neiecietībā. Es nesapratu, kur bija robeža, kad mana personība pārstāja būt saistoša un kāpēc. Un vai viņa jebkad bijusi saistoša? Un vice versa – kad man otra persona pārstāja būt saistoša un kāpēc. Un vai viņa jebkad tāda bijusi? Tiklīdz galvā izskanēja kāda no šīm variācijām, iestājās destruktīvā fāze – izmisīgi centieni no abām pusēm vēl kaut ko uzburt, tad samierināties un palaist. Tātad, runājot līdzībās - es vingroju uz savas pusbumbas, atveras durvis un ienāk vīrietis, acis iemirdzas, gaismas satumst, „hey, man patīk tava pusbumba un kā tu uz viņas balansē” un „man patīk tava hantele un kā tu viņu spied pie krūts” un mēs izrunājamies par hantelēm un pusbumbām un neviens nekad nebūtu domājis, ka tas var būt tik jautri un omg omg, un tad viens ierosina, ka otrs arī paņem hanteli, bet pirmais pusbumbu, jo kopā foršāk, bet beigās kāds no abiem vai nu NEPAREIZI ceļ hanteli pie krūts vai sūdīgi balansē. Cel pareizāk! Balansē nesūdīgāk! Ai, man tak nav vajadzīgs tāds, kurš nebalansē TIEŠI tā, kā es gribu vai kuram vajag, ka hantelēju TIEŠI tā kā viņš grib! Un patiesībā neviens ne nepareizi balansē, ne hantelē, vienkārši putni sāk dziedāt.
Manai paaudzei ir īpatnība gribēt daudz, lai neteiktu – visu. Ja darbu, tad maz un pārmaksātu, ja mašīnu, tad lētu un ārprātīgi labu, ja attiecības, tad tādas, kā kadrs, ar kuru beidzas visas romantiskās filmas – kvēla, pārgalvīga mīla divu skaistu un veselu cilvēku starpā. The end. Vienīgi dzīvē šis The End apzīmē tikai sākumu, pie tam sākumu asa sižeta piedzīvojumu drāmai.

Pēcvārds.

Rodas iespaids, ka kopumā pat nekas nav mainījies. Varbūt vietām mainījušās lomas, varbūt biežāk nekā agrāk attiecības esmu pārtraukusi es, ne otra puse, varbūt man šodien ir konkrētāks priekšstats (var lietot arī vārdu ilūzija) par to, kādu vīrieti vēlos sev blakus, bet, lai būtu kā būdams, iznākums ir viens un tas pats.

Es nezinu, kas mani vēl notur pie ticības, ka man nāks LABS cilvēks. Iespējams, tas, ka neticu, ka nenāks. Es NEKAD neesmu TĀ ilgojusies pēc MĪLESTĪBAS.



Saistītie raksti



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna