|
|
Vai atceries, kā garšoja saldējums, kas pirkts saldējuma kioskā? Kur tante, izcēlusi lielo saldējuma karoti no bāli duļķaina ūdens glāzītes, ienira ar to milzīgajā toverī un salika papīra glāzītē saldējuma bumbiņas, tās piekārtojot, lai glāzīte būtu pilna, un nekas arī nekristu garām? Arī šodien tu vari nopirkt saldējumu, bet tas vairs nešķiet tik garšīgs, kā tad. Nu jā, varbūt var vainot e piedevas, komercializāciju, bet tomēr - vai tad, ja būtu iespēja šo pašu saldējumu ēst šodien, vai tas garšotu tāpat?
Un kā ar savu pašu pirmo? To, kura dēļ tev trīcēja kājas jau tad, kad viņa roka pieskārās tavai mugurai. To, kura dēļ vari teikt - nekas vairs nebūs, kā agrāk.
Aizdomājos par saldējuma un pirmā vīrieša salīdzinājumu. Tā jau daudzi runā, ka "pirmo jau mēs neaizmirstam, viņš vienmēr būs īpašs mūsu atmiņās". Bet, ja tā padomā, vai tiešām? Neskaitot to faktu, ka pirmais, vai tiešām viņš bija tikpat neaizmirstams, fantastisks un burvīgs kā tas bērnības saldējums? Visgaršīgākais, vissaldākais, vis, vis vis...?
Kāpēc to visu stāstu... Ak jā... Vienkārši aizdomājos par to, cik šajā teicienā "pirmo jau neaizmirstam" patiesības. Faktu jau, protams, neaizmirstam, bet kā ar izjūtām?
|
|
