Kukarane mācās braukt. 1.daļa

Stāsts būs par to, kā es izdomāju autoskolā mācīties. Tā kā pie mani vērsušās vairākas dāmas ar jautājumiem - kā tad tev tur gāja, šī būs mana atbilde. Es atainošu tikai pašus interesantākos un emocionālākos brīžus, tehniskas detaļas un vispārnozīmīgu informāciju atstājot jūsu pašu ziņā. Meklējiet un esiet čaklas. Izbaudiet savu unikālo autoskolas stāstu. Bet te būs manējais. 
Izrādās, ka pirmā nodarbība autoskolā ir pirmā palīdzība. Kolosāli. Man līdzi kārtīga klade pa latu sešdesmit, bet vēlāk gan nožēloju, ka nepaņēmu dažādas krāsas flomasterus, jo, kad bija garlaicīgi, zīmēju medmāsu...un garlaicīgi bija.
Sākumā gatavojos nopietnai apmācībai, kur uzzināšu varen daudz jaunas informācijas, jo līdz šim nevienam satraumētam pilsonim par laimi nebija iznācis tuvoties, un, ja būtu iznācis, baidos, ka es situāciju tikai sarežģītu. Kas attiecas uz iegūstamo informāciju, tad tā, izrādās, nemaz nav tik konkrēti noskaidrota, jo pasniedzēja ik pa laikam pārjautāja : "Vai piekrītat"?, "Kā jūs domājat?", "Loģiski, vai ne?" (atļaušos piebilst, ka principiāli nekam nepiekritu un domāju citādāk nekā vajadzētu). Un mēs vēl radoši varējām izpausties, izsakot savus priekšlikumus, kā rīkoties dažnedažādās situācijās. Priekšlikumi vienmēr izrādījās nepareizi...un man šis domāšanas uzdevums sāka likties galīgi nepraktisks. Uzzinājām arī dažus patiesi interesantus un aizraujošus gadījumus no dzīves - piemēram, kā dāma notievēšanas nolūkos izdzēra Fairy pudeli....vai bļitkotājs, atgriežoties no makšķerēšanas, nosalušo ādu izlēma sasildīt ar gludekli (man gan liekas, ka pēdējā gadījumā bija vienlaga, ar ko nonākt slimnīcā - ar apdegumu vai apsaldējumu). Tad mēs uzzinājām, ka draugs, kas zibens laikā paslēpies zem koka un ko saspārdījis zibens, no turienes aši jāvelk prom. Bet ja kaimiņš pieķēries elektrosadales kastei, tad jāzvana uz elektrotīklu, lai visu atslēdz, un tikai tad jāiet skatīties, kas no kaimiņa palicis pāri....Viss būtu baigi forši, ja man nerastos tikai viens jautājusms - kāds tam visam sakars ar AUTO?
Zibens nekad un nekur un nekādos apstākļos autiņā neesot iespēris, tad kāda suņa pēc man jāblandās ar draugu pa klaju lauku, meklējot vienīgo koku, kurā zibenim iespert, ja man ir auto un es braucu pa ceļu, kurā nevar iespert zibens?
Kas attiecas uz gadījumu ar Fairy...nu varbūt kādam radīsies vēlme notestēt logu mazgāšanas šķīdumu vai bremžu eļļu....(vai kā to sauc).
Par bļitkošanu un gludekli - nu nevarēšu atbildēt, vienīgi varbūt var vilkt paralēles ar vēlmi piebāzt nosalušās rociņas pie kādas pārkarsušas detaļas kapotā (vai kā viņu tur sauc)...
Beidzot sekoja interesantākā daļa - manekena elpināšana. Jāsaka, šī situācija izraisīja vislielāko stresu jauno brauktgribētāju vidū un ne jau nu divu pūtienu un trīsdesmit sirds masāžu dēļ. Tā bija vesela etīde ar ievadu (gan bez nobeiguma, jo mēs taču nezinām, vai atdzīvosies vai nē). Sākumā tu "ej pa parku" (parkā ar auto braukt aizliegts, ja kas), tad ieraugi pilsoni guļam zemē. Seko frāzes: "Kas noticis? Jūs mani dzirdat? Kas noticis? Tu un tu izsauciet ātro palīdzību un atgriezieties. Cilvēks bezsamaņā!" Tad sekoja visa parastā procedūra ar elpas pārbaudīšanu, elpināšanu utt. Bet!!!!! Ļaudis lielajā uztraukumā jauca vārdu kārtību un uztraucās par situācijas ticamības momenta saglabāšanu. Kāds piemirsa pajautāt, vai viņš ir sadzirdēts, kāds aizmirsa pajautāt - kas noticis. Kāds aizmirsa uzdoto jautājumu kārtību. Kāds aizmirsa pieteikt palīdzības saucējiem, lai tie noteikti atgriežas. Kad šī neraža ar tekstu bija galā, tad jau elpināšana varēja notikt bez uztraukuma. Es, piemēram, aizmirsu aiztaisīt vāciņu dezinficejošo salvešu trauciņam (sasodīts!).
Tagad gaidām otro nodarbību, kur noteikti nebūs mazāk patiesi aizraujošu piedzīvojumu, bet ceru, ka tomēr uzzināšu, ko darīt ar autoavārijā cietušu personu, tfu, tfu, tfu, ja nu kas....