Nesen bija saruna ar draudzeni, tad mammu. Viena pārdzīvo, ka vīrietis neizrāda nekādu vēlmi pēc kāzām, bet visu pārējo- dzīvošanu kopā, bērnus, tīru māju – to visu grib. Draudzene pārdzīvo un klusē. Gaida iecietīgi un pacietīgi. Jau desmito gadu.
Otrai – vīrs pa kluso sācis dzert. Viņam ir smaga slimīga, kuras dēļ, patiesībā, alkohols ir bīstams. Mamma atbrauc mājās – vīrs šmigā, mamma uzmet lūpu. Atrod noslēptu, nu jau tukšu pudeli – uzmet lūpu. Bet pie ģimenes konsultanta iet nevēlas. Padomus prasa, tie visi ir nepieņemami. Kad mamma jau n-toreizi raudot zvana ar tekstiem: negribu viņu redzēt, šķiršos, es sajūtu ne tikai viņas sāpi, bet arī sava patēva sāpi. Nav izrunāšanās. Cilvēki jau iegājuši otrajā gadu simta pusē, bet – uzvedas kā jaunības maksimālisma pārņemti jaunieši – spīta un bezcerības pilni. Bet uz dialogu iziet.. Par lepnu vai kā?
Un es aizdomājos – vai šeit savu lomu nenospēlē trūkstoša pašapziņa? Vai, varbūt – tās ir tieši daudz par daudz?
