Aizliegtā spēle

Jocīgi ilgu laiku domāju, ka pasaule sastāv no tikai tīras patiesības un vairāk ne no kā, nu labi, mani ideoloģiskie mērķi nedrīkstēja pārsniegt to, ko es saucu par patiesību, akla ticība un tiekšanās pēc tā ko sauc justice–taisnīgums, taisnība un taisnprātība, rotaļu, ko spēlē divi, balstoties uz pilnīgu atklātību, balstoties uz savstarpējām attiecībām, kurām pa vidu nav ne kādas barjeras nekā, sagaidot no otra tieši to pašu, ko dod no sevis, spēli uz vienādiem noteikumiem, ne vairāk un ne mazāk, nedodot atkāpes nevienam pašam ne sev, ne citam... lūk to es saucu par īstu ideoloģiju un entuziasmu, mirkļos, kad savus ideālus cilvēks nenodot ne dēļ kā, savukārt, šo savstarpējo saspēli izjaucot viena mirkli, mirklī, kurā otrs trāpa blakusspēlētāja vārtos, iesaistot trešo, trešo lieko... bet īsts ideoloģijas cīnītājs vienmēr zina, kā rīkoties, jo trīs-šis skaitlis ir daudz par daudz, tādēļ rezolution ir skaidrs kā divi reiz divi, no spēles ir jāizstājas, tieši tagad, ne mirkli nekavējoties, negaidot un neuzklausot!

Un vai kāds var atbildēt uz šo jautājumu, kādēļ ir tik daudz mūsu dzīve situāciju, kad spēle netiek pārtraukta, bet turpinās, jo likums taču sen ir skaidrs, par smagu noteikumu pārkāpšanu no spēles dalībniekus izslēdz, jo dopings sacensībās nav atļauts, tādēļ vēl joprojām manu prātu pārņem jautājums, kādēļ dzīves attiecību spēle neizslēdz dalībniekus... par neatļautu līdzekļu lietošanu un nodevību...valsts...