Darbiniece pirm-rindniece. Dedz un spīdi spoži!

Izlasot rakstu, es arī pēkšņi apjautu, ka nevienmēr izturos pret sevi tā kā vajadzētu... Man ļoti sen nav bijis atvaļinājuma.. tiešām īsta atvaļinājuma - izraujoties no ierastās vides, kas manā gadījumā ir vismaz divi darbi, mācības un vēl dažas sīkas haltūras, īsas miega stundas, un slimības lapas neņemšana pat kad slimība tuvojas ielaišanas robežai. Bet es tiešām cenšos laboties - "nelecu" galējībās (mans personīgais rekords: 4 darba vietas vienlaikus, skola, kursi un cīņas treniņi). Tāds bij mans ierastais ritms teju vai gadu..un tad nolikos slimnīcā ar sirds mazspēju..tāpēc jo labāk apzinos, kas var notikt, ja es pati vai kāds cits atkārtos līdzīgu muļķību.

Par cik esmu sevi reizēm pat pārāk saudzējoša būtne, lai gan ir gadījies pat aizstrādāties līdz saullēktam... Atļaušos pajautāt, kāds dzinulis Tev liek sevi tā mocīt? Nauda? Vai nauda ir tā vērta, lai cilvēks atteiktos no dzīves, no brīva laika, no parastas pastaigas svaigā gaisā, tikšanās ar draugiem pie kafijas tases vai saulrieta baudīšanas pie jūras? Man šķiet, ka šāda sevis nodzīšana līdzinās mazohismam, pēc kura "baudīšanas" vienu brīdi nāksies secināt, ka dzīve paskrējusi garām nemanot un varbūt secināsi, ka nemaz nezini, kas esi patiesībā, jo būs saglabājusies tikai viena loma - pārāk centīga darbiniece...

spiiganinj, dīvainākais tas, ka nauda sen jau nav primārais motivators + ir pat konstatēts, ka pat tad, kad kāds mazliet palielāks žūksnītis naudiņas ir saņemts, tas neniedz gaidīto gandarījumu. Līdz ar ko noslēpums nav tur :)

> Rakstīt šeit! Man šī "pašsadegšanas" problēma darbā atrisinājās pati par sevi, kad ģimenē atsteidzās bērns. Ar to skaisto un atbildīgo brīdi prioritātes mainījušas diezgan būtiski. Tagad darbā es realizējos un augu kā profesionālis, atpūšos no mājas rūpēm un rutīnas, pelnu...bet neesmu vairs brīnumsvecīte. Vismaz pagaidām nē.

Droši vien kaut kur dziļi aipratā slēpjas doma, ka labi padarīts darbs kaut ko dos - prieku citiem, sev, padarīs pasauli labāku, sniegs kādu nebūt taustāmu rezultātu. Toties realitātē ir tā, ka daudzām lietām un aktivitātēm nav jēgas! Tas ir - darbam jātot padarītam, bet vai tas ir tā vērts, lai līstu caur adatas aci? Kaut kā ļoti grūti iedomāties, ka prioritāšu listes augšgalā vajadzētu nolikt sevi. Un tad tik skrienam un raujamies pēc atzinības no malas... Skumji, patiesībā. Ir taču lietas, kas mūsu dzīvē patiesībā neko nemaina, kāpēc par tām pārlieku iespringt?