Gribu Tev pieskarties. Neizsakāmi gribu. Un ko Tu? Redzu kā monotoni kustini lūpas un pār tām veļas apslāpētas skaņas.
Pa retam pasmaidu, pa retam piekrītoši pamāju, pa retam uzrauju labo uzaci. Pacietīgi spēlējos ar pustukšo glāzi un priecēju acis ar ķiršsarkano sastāvu tajā. Piedod, bet es jau sen Tevī neklausos. Sasodīts, kādēļ Tu tik daudz runā... Kā lai Tevi apklusina, pat nezinu.
Strauji sakustos un gandrīz nepiedienīgi tuvu pieliecos Tavai sejai. Es skatos Tavās acīs, kas instinktīvi vēro manas pietuvinātās lūpas. Beidzot! Tu apklusi. Nedaudz pasmaidu un lēnām attālinos. Gaisā valda man tīkams klusums. Tev ir skaisti veidoti pirksti. Vai liegt sev šo prieku vai ļaut visam plūst savu gaitu? Pat nezinu...
Vieglām pieskaros Tavam kreisās rokas radītājpirkstam un lēnām aptveru visus pārējos. Gribu izjust Tavu ādu. Lūkojos uz asinsvadu izraibināto rokas virsmu, un turpinu to lēnām glāstīt, sajūtu katru mazāko izliekumu uz tās. Novēršos un iemalkoju šī vakara noskaņojumu.
Tu sakusties un paņem manu roku savās. Nē, nē, nē. Tu lūdzams tikai nekusties. Nedari neko. Mūsu skatieni satiekas. Nespēju novērsties. Lūdzu runā ar mani. Runā ar savu skatienu. Pastāsti man kā jūties, ko redzi un ko gribēji teikt pirms tam. Jā, turpini šādi.
Esmu tik neizsakāmi tuvu Tev, ka mana roka pati no sevis uzguļas uz Tavām krūtīm. Aizveru acis un ļauju sirdspukstiem sist vienā taktī ar manējiem. Tik neizsakāmi vienoti un melodiski. Šķiet es pat varu sadzirdēt ritmiskos atsitienus Tavās krūtīs, kas saplūst ar straujāk plūstošajām asins straumēm. Pievelc mani sev tuvāk. Nemanāmi pievelc un nelaid vaļā.
Kamēr Tu kāri vēlies notvert manas lūpas, es glāstu Tavu seju. Mani pirksti pārslīd pār Tavām kuplajām uzacīm, degungalam un tad pavisam nemanot pār pavērtajām lūpām. Tagad jau kuru katru mirkli...
- - - - - - - -
Noskaņojumam: http://www.youtube.com/watch?v=UmKVylIzmOE
- - - - - - - -
Spēlējam paslēpes? Es sēdēšu šeit. Ar muguru pret Tevi. Aizvēršu acis un mēģināšu atrast Tevi telpā.
Laiski atkrītu krēslā un sāku spēli.
Kādu brīdi Tu minstinies turpat, kur Tevi atstāju. Vai tiešām esi tikpat satraucies kā es? Nē, Tev nav ļauts. Es satraukšos par abiem, bet Tu mani nomierini. Nomierini kā mierinātu sevi. Beidzot Tu sakusties. Dzirdu Tavus pirkstus slīdam pār istabas vidū esošo dīvāna virsmu. Vai darot to, Tu iedomājies glāstām mani?
Jūtu kā lēnām pietuvojies logam. Ārā neviltota nakts. Uz mirkli Tu novērsies no manis un palūkojies uz lejā esošo ielu. Labi, došu Tev mirkli pabūt ar sevi vienatnē. Bet tikai mirkli. Pēc diviem mirkļiem Tu pārvērtīsies par egoistu manās acīs. Jauki, Tu aizdedzini cigareti un es sajūtu to kā Tavas plaušas dziļi ievelk šo indi. Es arī dziļi ieelpoju. Tik dziļi, ka reizē ar Tevi izpūšot, man sagriežas galva. Tu lūkojies uz mani caur dūmu virtenēm ar savu neizsakāmi nopietno skatienu. Kaut kas tīkami nokņud manos krūšu galos un es kūtri ļauju savai rokai ieslīdēt starp savām nedaudz atplestajām kājām. Istabu piepilda dūmi. Kādēļ es Tevi vairs nedzirdu? Lēnām sakļauju ceļus un iekožos apakšlūpā. Negribu vairs spēlēt. Kur Tu esi?
Acīm ciet sajūtu Tavu pieskārienu uz mana kakla. Vēršu to pret Tevi. Kāpēc es nedzirdēju kā Tu pietuvojies...? Sajūtu spēcīgo dūmu aromātu un pie lūpām pietuvināto cigareti. Alkatīgi iesūcu sevī visu, kas ir saistīts ar Tevi. Katru gredzenu izpūšot, jūtu Tavu spēcīgo roku satveram manus matus arvien ciešāk. Tu vēro mani. No augšas. Pēdējam gredzenam izplēnējot, cigarete tiek nospiesta pelnutraukā. Esmu sastingusi gaidās. Paņem mani.
