espati.lv

Dzīve kā seriāls

Dzīve kā seriāls

Autors: Ildze
Foto:
4. maijs

Psihopāti – izlasot šo vārdu prāta apcirkņos zīmējas pusjucis, nevīžīgas ārienes subjekts ar izvairīgu, ārprātīga  cilvēka skatu.  Tomēr patiesība ir gandrīz pilnīgi pretēja.  Bieži vien viņi ir jauki, harizmātiski, draudzīgi un šarmanti. Līdz brīdim, kad iesaistās personiskās attiecībās un sāk nežēlīgas prāta spēles. Šis ir reāls stāsts par kādas harizmātiskas mazpilsētas draudzes līderi, kuram izdevās ne tik vien dibināt draudzi, bet arī sapulcināt ap simts dvēseļu lielu sekotāju pulku.

Viss sākās uz „aleluja”.  Cilvēks, kurš pilngadību sagaidījis cietumā, kurš jau agrā jaunībā kļuvis atkarīgs no dažādām apreibinošām vielām, uzpucējot savu ārējo tēlu un liekot lietā savu nekaunību un oratora talantu, iekārtojās Vasarsvētku draudžu apvienības azotē un veiksmīgi darboties reliģijas lauciņā.

Kad viņu satiku, jāsaka, ka bija draudzes līdera norieta sākums, jo daudzi jau bija pamanījuši gan mācītāja divkosīgo morāli, gan saskārušies ar viņa nežēlīgajām prāta spēlītēm. Tomēr visas reizes „pastors” kā viņš sevi dēvēja, veikli kā zutis izslīdēja un beigu beigās par meli un apkaunoto kļuva tas, kurš mēģināja citiem parādīt „galvenās avs” patieso „kažoku” un morāli.

Daudzi bija pamanījuši, ka draudzes gans, kurš nežēlīgi no draudzes slēdza tos, kuri šad tad pacēla glāzīti vai uzpīpēja, pats, ne reti smaržoja pēc paģirām. Viņa sieva kļuva arvien noslēgtāka un dzīvespriecīgā meitiņa, tāda kā sabijusies. Drīz vien jau man kļuva zināms, ka mācītājs dzēra, sita sievu un pat meitu. Tā, kā apstākļu sakritības, vai arī (un visdrīzāk) mācītāja smalki izplānotās rīcības rezultātā, es biju kļuvusi par viņa bērnu auklīti, uzticības personu, un, pēc mācītāja privāta lūguma, arī starpnieku starp viņu un sievu, it kā lai abus samierinātu un izdotos atjaunot laulību.

Tā kā mācītājs bija panācis to, ka viņa sieva no draugiem, draudzes un radiem tika nošķirta, tad pēc neilga minstināšanās un nedrošības mirkļa, nelaimīgā sieviete izstāstīja savu sāpi. Izrādījās, ka despotiskais vīrs viņu spieda melot vecākiem, laikā, kad viņam bija uzticēta mazgadīgo bērnu pieskatīšana viņš mājās dzēra reizēm līdz pilnīgai nemaņai. Gadījās, ka dzērumā brauca pie sievietēm, atstājot bērnus vienus.  Ja meita naktī bija pamanījusi, ka tēva nav un jautāja viņam par to, sekoja draudi un iebiedēšana, lai māte neuzzinātu. Viņš apvainoja sievu, ka tā ar viltu tikusi pie otrā bērna, ka viņai būtu pienākums izmaksāt viņam pamatīgu summu par tik vērtīgas sēklas piesavināšanos un draudēja bērnu viņai atņemt. Izmantojot ziņu, ka viņa sieva bija meklējusi palīdzību pie nervu ārsta, pasludināja viņu par nepieskaitāmu. Vienu vārdu sakot – tā nebija laulība, bet murgs. Tajā laikā es pat iedomāties nespēju, ka ar zemiskām manipulācijām var panākt to, ka tiešām cilvēks sāk uzvesties neadekvāti.

Tā nu biju nonākusi starp abiem laulātajiem.  Biju spiesta uzklausīt abas puses. Sākumā man likās, ka spēšu abus pārliecināt par ģimenes vērtībām un uzvest uz pareizā ceļa, bet  jo ilgāk to visu redzēju un dzirdēju, jo vairāk man šķita, ka viņi vienkārši nav viens otram piemēroti, ka „pastors” ar sasteigtajām laulībām (vien nedaudz vairāk kā mēnesi pēc šķiršanās no pirmās sievas)  vienkārši ir „nošāvis griezi”.  Vīrs par sievu bija 9 gadus vecāks un kā pats atzina, tad mīlestība jau tur nekāda nebija, tikai vēlēšanās glābt savu godu un aprecēt nevainīgu jaunavu. Caur šo upuri nomazgājot pirmās šķiršanās kaunu, kuru viņam it kā sagādājusi sieva caur krāpšanu un mīļotā vīra pamešanas.

Ticēju katram stāstītāja vārdam. Kam gan vēl lai ticētu, ja ne mācītājam. Vēlāk gan izrādījās, ka ne jau bijusī sieva uzsāka krāpšanu. Neesmu runājusi ar viņa pirmo sievu, bet pazīstot galveno personu man ir nojauta, ka pats piekrāptais vien visas šīs situācijas ar savām prāta spēlītēm un manipulācijām bija izprovocējis.  Tāpat kā apzināti uzrakstīja scenāriju otrās laulības fināla skatam. Ar manipulāciju, melu un provokāciju palīdzību padarot sievu apmulsušu un emocionāli sagrautu.

Taču kā jau teicu, kaut arī pa to laiku jau biju uzzinājusi par dažādām „pastora” nelietībām, par laulības pārkāpšanām, atkarību no alkohola un iepazīšanās portālu apmeklēšanas, man vienmēr likās, ka tik jauks un gudrs cilvēks ir kļuvis par nežēlīgās dzīves upuri.  Viņa lielīšanos par to, kā apmuļķojis un izmantojis sieviešu naivumu, es uzskatīju par atklātību un uzticēšanos. Pat, pārvākšanos pie citas sievietes, norakstīju uz šoku par laulības nesaskaņām.  Protams, neskatoties uz to, ka pats bija draudzi dibinājis, no draudzes un no mācītāja amata tika atbrīvots.

Pamazām laulības iegāja savā finiša taisnē, jo tiesā bija iesniegta prasība par laulības šķiršanu. Uz to laiku, piedzīvojuma kāres vai materiālās situācijas dzīts, „ne - mācītājs” sāka braukt par tālbraucēju, kur atkal, kā gadījās, kā ne, viņš pazaudēja prāvu darba devēja uzticēto summu, bet ne jau par to ir stāsts. Kaut gan arī par to, jo meli un izdoma bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, tikai es to nekādi nesaskatīju.

Atgriežoties no tālajiem braucieniem mājās, viņa otrā laulība arī tika šķirta. Kādā no lūgšanu vakariem draudzē biju izteikusies, ka mājā, kurā dabūju dzīvokli, bija brīvi veseli trīs dzīvokļi un, protams, „ne-mācītājs” to bija iegaumējis. Tāpēc nebija ilgi jāgaida, kad mazajā lauku ciematiņā ieripoja mašīna ar mēbelēm un man bija jauns kaimiņš. Protams, ka katrs vērīgais lasītājs pats saprot, kurš ievācās kaimiņu dzīvoklī.

Tālāk viss notika ļoti ātri. Mani vienkārši ieskāva mīlestības un komplimentu mākonī. Viņš burtiski dziedāja un staroja, stāstot cik ļoti mūsu dzīves saskan, ka mums it visā ir vienots viedoklis, ka esam radniecīgas dvēseles .  Jutos laimīga un šķita ka esmu satikusi ideālo partneri

Viņš mani iedvesmoja,  stāstot, cik daudz kas jums ir kopīgs, cik ideāli piemēroti esat viens otram, skubināja pēc iespējas ātrāk sakārtot šķiršanās lietas ar bijušo vīru. Viņš lasīja manas vēlmes vēl neizteiktas. Mācītāja amatā ieguvis prasmes izzināt visslēptākos dvēseles stūrīšus, viņš mani uzmanīgi uzklausīja, iedrošināja,  nolasot manas apzinātās un neapzinātās gaidas, un tēlaini atspoguļojot to piepildījumu, viņa personā.  Viņš stāstīja par sevi un apgalvoja, ka tik labi kā es, nekad neviena sieviete nav viņu sapratusi. Tas lika domāt, ka veidojas uzticēšanās pilnas attiecības. Viņš vienmēr vēlējās zināt, kur esmu un ko daru ar ko tiekos par ko runāju.  Pat par darbu un kolēģiem izprasīja visus sīkumus.

Pirmo reizi dzīvē man šķita, ka viņam ļoti rūp mana dzīve, mana laime. Viņa sociālajos kontos parādījās bildes par mūsu kopīgajiem izbraukumiem. Viņš iedrošināja mani parādīt apkārtējiem, ka beidzot esmu laimīga.  Un nepārtraukti skandināja cik pateicīgs ir par to, ka esmu izglābusi viņu no drošas bojāejas.  Viņš nebeidza iekarot  manas jūtas, stāstot aizkustinošus stāstus par savu skumjo dzīvi, par neiejūtīgajiem vecākiem, kuri viņa iekrāto naudiņu vienmēr nodzēra, par netaisno sodu, kuru nācās cita vainas dēļ izciest Sibīrijā. Un viss tikai par to, ka ar draugu kopā gribēja ar svešu mopēdu uz baļļuku aizbraukt, bet nepaveicās.

Sirdi plosošais stāsts par avāriju, kurā sasita viņa uz kredītu pirkto mašīnu un gāja bojā meitene. Ka pats uz ilgiem mēnešiem nonāca slimnīcas gultā ar smagu muguras un galvas traumu. Ka nebija nekādas cerības, ka izcelsies, bet ar gribasspēku viņš izdziedinājies.   Viņš jau pat neesot pamanījis kā draugs dzērumā izdomāja pavizināt kompāniju, jo aizmugures sēdeklī saldi čučēja. Viņš ir tik maigs, jūtīgs, nevainīgs un vienmēr cieš,jo tieši viņu notiesāja par avāriju un atņēma tiesības. Un vienmēr tas ir tikai tāpēc, ka vēl visiem labu un no „visas sirds” palīdz.

Attiecībām nostiprinoties viņš arvien biežāk sāka pieminēt savas eks-draudzenes,  kas viņu joprojām mīl un alkst. Bet viņš, nabadziņš, vēlas tikai mieru un ģimenes laimi, nevis drāmas un traģēdijas.  Un viņas visas kopā pat nav mana mazā pirkstiņa vērtas, jo beidzot viņš atradis savu sapņu sievieti, kura viņu saprot un kurai viņš ir gatavs kalpot ar visu sirdi līdz mūža galam. Tikai viena nianse – pieauguši bērni par to nedrīkst uzzināt, jo bērniem jau vienmēr savas ambīcijas. Un pieaugušie bērni ir jālaiž viņu dzīvē, nedrīkst tos izlutināt un pieradināt pie uzmanības vai materiāla atbalsta.

Pats gan viņš egoistiski un prasa pastāvīgu uzmanību. Viņš burtiski izsūc enerģiju un pieprasa neatslābstošu uzmanību un apbrīnu.  Viņam veselas draudzes atzinība bija par maz, tagad neskaitāmas reizes dienā izteikti komplimenti saucas  - tu mani nemaz nenovērtē…  Tev visa uzmanība jāvelta man, jo esam kopā.

Kronis visam bija tas, ka viņš neļāva braukt pretī meitai pēc darbu, kad viņa saplīsa velosipēds. Man bija mašīna sētā, un tā būtu tikai pusstunda un pilnīgi cilvēcīga palīdzība, bet pēc viņa vārdiem – aizbrauc tikai viņai pretī un tas būs pēdējais ko izdarīsi laulībā. Tev jābūt ar mani, pieaugušie bērni paši risina savas problēmas. Un meitai 18km  caur nepazīstamu mežu vajadzēja nākt vienai. Viņa mājās bija tikai divos naktī…. Pati par sevi brīnos, cik liela vara viņam bija pār mani, ja panāca to, ka kā hipnotizēts trusītis paliku viņam blakus, kamēr mans bērns soļoja visu to gabalu.

Pat nevēlos ieslīgt detaļas, taču  mūsu laulība apkārtējiem likās dīvaina.  Kaimiņi man sāka norādīt, ka viņš apzināti kropļo realitāti un dīvaini uzvedās. Protams vainīga biju es, jo ar kaimiņiem mums nav nekas kopīgs. Mēs esam viens otram un ar to pietiek. Man vienkārši ir daudz jāstrādā ar sevi un jāpārstāj  kontaktēties ar tiem „lūzeriem” tur ārā.  Uz ātrāko man vajadzēja tikt vaļā no sava mantojuma, kuru nav jēgas uzturēt, par to mierīgi var nomaksāt viņa pirmslaulību kredītus. Viņa bērniem alimentus jau maksāju no mūsu pirmās laulības dienas, jo biju vienīgā pelnītāja.

Kad reorganizācijas rezultātā paliku bez darba viņš pierunāja pārdot cirsmu tēva mantojumā. Lai arī sākumā turējos pretī, tomēr viņš pārliecināja, ka tas ir labākais variants.

Nekad vairs nevarēju trāpīt ne ar ģērbšanās stilu, ne uzvedību, ne savu pasaules uztveri. Es vairs biju tikai mājkalpotāja, pie tam ļoti pavirša, kaut gan lietas, kuras es it kā neesmu sakārtojusi, bija viņa paša atstātas kur pagadās. Man patiesībā bija jābūt lepni un jābučo zeme pa kuru staigājis tāds cilvēks, kuru pielūdz un dievina simti. Viņš tikai gaida savu zvaigžņu stundu, lai kā fenikss paceltos virs pelniem.

Protams, ka tad, kad pār mani nolija viņa dūres es pati biju vainīga, kaut gan, joprojām pēc astoņiem gadiem, es nesaprotu kā sanāca tā situācija, jo es vienkārši sēdēju gultā un adīju viņam zeķi. It kā tāpēc, ka necēlos labot portatīvo datoru, kurš niķojās, bet es taču neesmu nekāds datoru meistars. Protams tas, ka panikas pārņemta aizbēgu un izsaucu policiju, lai mani no mājām aizved – ir pārmetumu vērts vēl šajai dienai. Vienu vārdu sakot ne jau tā ir problēma, ka viņš mani sita un būtu, iespējams, nositis, ja neizliktos jau par mirušu, bet gan tas ka mana uzvedība bija nepareiza. Es biju pārkāpusi viņa izdomāto laulības reglamentu.

Kur man bija tik daudz naivuma, lai atgrieztos, lai dzīvotu, mīlētu un censtos? Es biju dzīvē izgājusi daudz kam cauri. Un ko tur liegties, biju bijusi gan nikna, gan izmisusi, gan savā izmisumā nodarījusi pāri saviem tuvākajiem, tāpēc viņā redzēju tikai cilvēku, kuram jāpalīdz. Un mīlestība spēj visu. Tā vismaz man likās.   

Pat, tad kad atklāti teicu, ka var vienkārši palūgt, nav vajadzīgs manipulēt viņš nekad neatzina, ka ir manipulējis ar mani. Man vienkārši rādās. Es esmu slima, man vajadzīgs psihiatrs. Un tālu nav tas brīdis, kad mani vajadzēs no sabiedrības izolēt. Viņš ir vienīgais, kurš ar savu eņģeļa pacietību var mani paciest, bet viegli tas nav, tāpēc jāķeras pie spirtotā.

Tas ir gluži normāli, ka dienā tiek iztukšotas divas litrīgās degvīna pudeles vienatnē, nenormāli ir nedzert.  Viņa uzvedība mani neapmierina, tikai tāpēc, ka esmu “nepareiza” , neprotu priecāties, neprotu iepriecināt, neprotu novērtēt un neprotu baudīt dzīvi. Toties viņš – jūtīgs un emocionāls, viņam vajadzīga brīvība un izaicinājumi.   

Viņš arvien biežāk sāka pārmest man neadekvātas emocijas, kuras pats ir izprovocējis. Tādas kuras man nav raksturīgas, kuras es vispār neprastu saskatīt. Visu laiku atkārtojot un atkārtojot, ka esmu privātīpašnieciska, ka izsekoju, ka manai greizsirdībai nav robežu, ka viņu ierobežoju un turu…. un vēl un vēl…

Viņš dzērumā palika bez tiesībām. Protams, protams es biju vainīga, ka viņam bija jābrauc man pakaļ, jo biju pamukusi no viņa, lai saglabātu savu veselo saprātu. Visi ietaupījumi aizgāja soda maksājumos…. Un tad debesis nāca talkā, viņš dabūja darbu lopkopībā pie kāda saimnieka. Sākām savus pakalpojumus sniegt visā Latvijas teritorijā. Strādājām plecu pie pleca, pie tam es vēl gatavoju ēst un tālajā ceļā vadīju auto, jo pašam tiesības nebija. Bija grūti, bet ko gan kopīgu mērķu labā grūti darīt? Taču neko, jo aiz tā, saulaina, skaista dzīve. Nopirkām īpašumu. Sākām pelnīt ne vairs naudu, bet lielu naudu. Un te klāt bija arī liela nelaime.

Kaut gan ne jau viņam - man. Man tas likās pasaules gals.  Tiku  ievilkta mīlas trīsstūrī vai pat četrstūrī, iespējams pat astoņstūrī.  Iepazīšanās portālā Twoo viņš kļuva par pieprasītāko vīrieti, jo prata mierināt daudz cietušas, saskumušas dvēseles, prata vadīt sarunas un spoguļot visas viņu ilgas un vajadzības. Pie tam bija frizieris stilists no Pierīgas, kuram ir sava saurupmāja, tik lieli ieņēmumi, ka vajag lielāku maku. Gatavs atbalstīt finansiāli, kad būs pabeigts starptautisks biznesa projekts, kurā pašreiz viss ieguldīts. Sieva dzērāja aizbēgusi ar mīļāko pirms sešiem gadiem, viens audzina meitu, kura ir bez dažām minūtēm pieaugusi un nesavtīgi rūpējas par jauko un brīnišķīgo tēti. Viņš neslēpa, ka viņš ir ļoti pieprasīts vīrietis, un man jābūt ļoti pateicīgai, ka tāds dārgums ticis tieši man. Ka viņš ir gatavs samierināties ar manu necilo personību un dīvainībām, jo viņu pilnībā apmierina tas, ka esmu viņa sieva, ja neceļu traci par mīļākajām.

Viņš nemitīgi apgalvoja, ka pati ar savu greizsirdību un muļķību esmu to panākusi, ja būtu bijusi gudra sieva, tad vienkārši nogaidītu, lai viņš pamuļķojas, jo tā jau nav nekāda krāpšana, viņš vienkārši tām muļķēm atver acis.  Vīrieši ir mazāk un tāpēc ar izcilākiem eksemplāriem ir pienākums dalīties.  Vakaros tad, kad parasti laulātie velta viens otram uzmanību, viņam bija jāieliek čučēt 4-5. varbūt vairāk daiļavas, pie tam jāuzklausa viņu dienas gaitas un jāizsaka komplimenti.    

Reiz, kad dzērumā viņš planšeti bija atstājis ieslēgtu izlasīju daļu no sarunām. Nu nekā oriģināla tur nebija. Es biju iecelta viņa meitas statusā, tādā ziņa, ka visas rūpes par viņu izrāda tikai ar viņu kopā (patiesībā gan pie otrās sievas) dzīvojošā meita, bet sieva vienkārši dzērāja un psihopāte… Sekss jau sešu gadu garumā tikai ar gumijas sievieti.

Atzīmēju sev šo sieviešu vārdus un uzrunāju, šīs sieviete portālā, vēloties pasargāt. Taču es tikai biju piepildījusi viņa stāstu par psihopāti un meli, kura nu pēkšņi, kad sajutusi, ka viņš ir laimīgs, iecerējusi sabojāt viņa dzīvi. Jā, un tad vēl mūžīgais joks – bērni beidzot redz ka tētis laimīgs un izsaka komplimentus, ka redz beidzot tēti priecīgu un laimīgu…..

Melis, melis, melis…. Un tomēr pat, tad, kad ierakstīju sarunu ar reāliem pierādījumiem, tad es izrādījos ļauna apmelotāja, kura viņu izprovocējusi un viņš jau sapratis no kurienes vējš pūš, tāpēc nospēlējis man teātri. Viņš vienmēr atradīs savai rīcībai attaisnojums pat tajās situācijās, kad nav tādas vajadzības melot.  Viņš vienmēr apsūdz citus, pats nekad nav vainīgs. Viņš tērē laiku un spēkus, lai paskaidrotu, kāpēc ir tā rīkojies nevis atzīs, ka tā bija nepareiza rīcība. Pat pieķerts melos, viņš nesamulsīs, neizrādīs nožēlu un neatvainosies.

Ar tādiem teikumiem, kā – tu esi skaista sieviete, bet ja gribi būt man blakus, tad tev sevi ir vairāk jākopj (pie tam ļoti sekojot līdzi tam, lai nerastos neviena brīva stundiņa vai naudas zīme pat friziera apmeklējumam), par mani izrāda interesi sievietes, kuras pēc gadiem varētu būt manas meitas, es varu izvēlēties labāku par tevi, bet esmu par slinku kaut ko mainīt attiecībās. Viņš vienkārši mēģina iesēt šaubas, lai vienmēr justu konkurentu elpu pakausī un nejustos droši un stabili.

Par viņa iemīļoto rotaļu ir kļuvusi spēlīte, kad par kaut kādu atziņu vai sasniegumu viņš slavē un liela, cik labi viss izdevies. Saka, ka ir tika laimīgs, ka jau gadiem ir kopā ar mani. It kā šausminās par to, ka bijis pret mani neuzmanīgs un sola, ka viss būs citādi. Un tad, bac pret zemi…. „Tu manās acīs neesi sieviete…” „Tu neatbilsti manam līmenim, man vajag jaunu miesu, tu esi sākusi savīst…” „Tu esi manas dzīves lielākā kļūda…” „Kā māte tu man esi gana laba, bet kā sieva nekam nederi. Un man jau viena māte ir un ar to pilnīgi pietiek…”

No mīļotās dievietes esmu kļuvusi par mājkalpotāju, bet viņš sapucējas un dodas medībās. Viņam vajag jaunas emocijas un jaunu atzinību. Sākumā sevi mierināju ar domu, ka agri vai vēlu viņa meli nāks gaismā un viņš tik un tā atgriezīsies. Sākotnējās mīlestības jūtas ir pārvērtušās panikā un izmisumā.  Lai viņš neredzētu manas asaras gāju pastaigā uz mežu un raudāju, kliedzu vienatnē.  Pētīju ar ko tās svešās par mani labākas centos būt arvien labāka un labāka, pacietīgāka un saprotošāka. Pazuduši draugi un attiecības ar radiem izirušas, pazaudēts meitu atbalsts un sapratne, jo man tikai viena rūpe, kā labāk izprast savu vīrieti?

Aiziešana un atgriešanās, kad „salej medu uz ausīm” un sola paradīzi.

Vai tas ir dzīves vērts, jo, lai kā censtos, tāpat vienmēr vainīga esmu es. Pirmajā dienā septītajās debesīs, pēc nedēļas jau elles priekškambaros. Un tā tas varbūt būtu turpinājies vēl un vēl… Viņš nemeklē palīdzību, viņš nav pierunājams un konsultācijām, jo ar viņu viss ir O.K.  Tikai es nez ko saceros un cenšos viņu kontrolēt un iegrožot, es neprotu dalīties, es neprotu pieņemt jokus….

Un tikai neliela kļūda aprēķinos, man beidzot visu salika pa vietām. Viņš bija nodomājis nolenkt sievieti, kura strādā ar mandalām.  Simts gadus viņam mandalas interesētu, bet lai parādītu, ka tieši tas ir tas, ko viņš jau sen vēlas, viņš nonāca šajā nodarbībā.  Un sieviete pēc viņa zīmētās mandalas noteica, ka viņam ir patoloģiska personība, ka viņš ir psihopāts.

Viņa nerunāja gari un necentās mani pārliecināt. Vien atsūtīja sociālajos tīklos vienu rakstu, kurā es ieraudzīju visu savu dzīvi. Punktu pa punktam. Un viņas padoms arī bija īss – ja nevēlies ciest, tad tiec no viņa vaļā….

Nobeiguma vietā.

Ja esi uz garīgo meklējumu ceļa, tad ne jau vieglas dzīves un prieka vadīta. Parasti šajos pulciņos vismaz 80% ir sieviešu, kuras dzīves sistas un mētātas pieņēmušas lēmumu, ka tālāk vairs tā nevar. Un, ak vai, šajā ceļā, šajos meklējumos ir pazudis (atpalicis, aizbēdzis…) arī atbalsts un blakus gājējs – vīrietis. Tā, kā auditorija viennozīmīgi ir vismaz 25+, bet lielākais vairums ap 40, tad, ja pulciņam pievienojas izskatīgs, labi ģērbts, harizmātisks vīrietis dāmu acis priekā iemirdzas… Ja nu tas ir VIŅŠ …? Ilgi gaidītais sapņu princis zelta zirgā. Ko te vēl piebilst. Var jau būt, ka arī ir, bet drīzāk gan tas būs „zirneklis”, kurš šo „mušu” pulciņā nolēmis uzvīt stingru tīklu.

Atvainojos par sulīgajiem salīdzinājumiem, bet ir daži priekšnoteikumi, kuri šos saietus padara ļoti pievilcīgus psihopātiem.

 

  • ·         Vecums, kad satikšanās ar vientuļiem pretējā dzimuma pārstāvjiem ir apgrūtināta.
  • ·         Garīgumu meklējoša cilvēka uzticēšanās citiem.
  • ·         Tolerance un vēlēšanās būt noderīgai.
  • ·         Iespēja atrast labu sarunu biedru ar vienādu domāšanas virzienu.
  • ·         Ticība labajam un vēlme būt mīlētai.

 

Kāpēc psihopāti ir tik bīstami:

 

  • ·         Viņi vienmēr spēlē uz jūtām;
  • ·         Viņi vienmēr spēlē negodīgu spēli;
  • ·         Viņiem nav sirdsapziņas;
  • ·         Viņi prasmīgi atspoguļos tavas vēlmes, gaidas un sajūtas. Piekritīs tev un atskaņos tavus paša vārdus kā savējos, tā kā radīsies sajūta par vienotiem mērķiem.
  • ·         Viņi studē garīgas mācības, lai ar to palīdzību manipulētu un pakļautu;
  • ·         Viņi lasa sievietēm paredzētos rakstus portālos, žurnālos u.c. lai izstudētu „ienaidnieka” domu gājienu, taktiku, vēlmes u.t.t.;
  • ·         Viņi ir neatlaidīgi, aplido un izsaka pārdrošus komplimentus;
  • ·         Viņi meklē dzīves vientuļas, ievainotas, labsirdīgas sievietes, kuras dzīvo vienas, kurām ir dzīves vieta, kurā netraucēti apstrādāt upuri.

 



Saistītie raksti



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna