Sākumu stāstījumam par Rolanda un Ilonas gaitām Indijā lasiet rakstā -
ELLE un ĀZIJA. INDIJA
Tikai tagad saprotam, ko mūsu jaukais taksists domāja ar savu atvadu frāzi, un, patiesībā, arī nevaram viņam neko pārmest, katrā ziņā melus noteikti ne! Varam tikai dusmoties paši uz sevi, ka esam tik lētticīgi iekrituši slīpētos nagos.
Indiešu puisis, uzzinājis, ka esam apkrāpti, izskatās diezgan sašutis. Izrādās, viņš, kopā ar diviem draugiem, arī dodas uz Rišikešu un stāsta mums, lai neuzticamies nevienam Indijā, ka tūristu krāpšana šeit ir ierasta lieta un sāk mums skaidrot, kādas ir patiesās cenas. Izrādās, ka Indija tomēr nebūt nav kļuvusi nežēlīgi dārga, kā mums skaidroja aģenti un taksists, bet gan krāpniecība Indijā ir ļoti augstā līmenī.
No visa piedzīvotā jūtamies apjukuši un nelaimīgi, garām joņo mašīnas un autobusi, katrs cenzdamies "taurēt'', cik skaļi vien iespējams. No trakās satiksmes un negulētās nakts džinkst ausis un galva dun. Brauciens ievelkas un Rišikešā nokļūstam tikai novakarē, turklāt izrādās, ka mums vēl krietns gabals jānobrauc ar motorikšu, ko dalām ar trim jaunajiem indiešu puišiem, ar kuriem iedraudzējāmies autobusā.
Puisi jautri saka, lai turamies kopā ar viņiem, citādi atkal tiksim apkrāpti. Tā ari darām un drīz vien nokļūstam pie upes (kā vēlāk uzzinājām – Gangas), kur arī atrodas puišu meklētā apmešanās vieta – ashrams (reliģiskas prakses piekopšanas vieta, kurā par zināmu samaksu, taču izņēmuma gadījumā arī par velti, atļauts uzturēties). Sekojam mūsu jaunajiem paziņām un ar viņu palīdzību mums izdodas dabūt istabu par īsto cenu – 350 rūpijām. Puiši mums paskaidro, ka ja mēs ietu vieni, maksātu par istabiņu vismaz 1000. Tāda šeit sistēma. Ja nezini cenas un neproti kaulēties- apkrāps kā mazu zaķēnu!
Par laimi, istaba izrādās ļoti komfortabla, šeit pat ir tualete un duša, turklāt dušā ir tāds brīnums kā KARSTAIS ŪDENS!!!
Aizvēruši durvis, bezspēkā sabrūkam savā gultā. Šī diena ir bijusi ārkārtīgi gara. Galvā vēl aizvien zum mašīnu troksnis un pīpināšana. Indija. Te nu es esmu. Guļu un domāju, ko, pie velna, es te daru. Aprunājos ar Rolandu un viņš saka, ka jūtoties tā pat un atcerējies, ka tieši tā juties arī pirmajā Indijas ceļojumā. Pie Indijas esot jāpierod. Sēžu pie loga, skatos uz Gangu un skaļi saku pati sev, ka šoreiz mums būtu vajadzīgs pamatīgs brīnums, lai izdzīvotu Indijā…
Pēc brīža saņemamies un izejam ārā meklēt internetu, jo zonas pārklājuma telefoniem šeit nav. Jāinformē mūsu mīļie, ka esam dzīvi, veseli un viss kārtībā. Kad tas izdarīts - mēģinām atrast ko ēdamu, jo kopš Deli nēesam neko ēduši, kad pēkšņi, satiekam vienu no trijiem indiešu puišiem, kurš priecīgi jautā, vai negribam pievienoties viņiem un pavakariņot kopā viņu numuriņā, ka viņi būtu ļoti priecīgi par mūsu kompāniju… un šeit nu sākās pavisam cits Indijas stāsts.
Atlikušo vakaru pavadām mūsu jauniegūto draugu istabiņā, baudot indiešu ēdienus (kuri mums pirmajā vakarā šķiet pasakaini) un klausoties stāstus par dīvaino Indiju, turklāt, nākamajā dienā tiekam uzaicināti uz neaizmirstamu piedzīvojumu - raftingu pa Gangas upi.
Tā kā agrāk to nekad nebiju darījusi un, atzīšos, neprotu īsti labi peldēt un baidos no ūdens, tad, jāsaka godīgi - ja iepriekš būtu zinājusi, ko nozīme raftings pa kalnu upi ( Rišikešas pusē Ganga ir diezgan strauja un krāčaina, pretēji tās lejtecei Varanasi pusē, tāpēc ļoti populāra ūdens sporta cienītāju vidū), tad noteikti nebūtu kāpusi gumijas laivā, taču, par laimi to uzzināju tikai vēlāk. Kā saka, vislabāk mācīties peldēt un cīnīties ar bailēm tad, kad tiec uz galvas iemests ūdenī. Līdzīgi notika arī ar mani, tikai, šoreiz ar aizsargķiveri un glābšanas vesti mugurā un sviesta ūdenī ar gluži netiku, bet gan pati ielecu! Gangas krācēs gumijas laiva tiek svaidīta un mētāta pa upes virpuļiem un astoņi cilvēki kolektīvi airē uz priekšu un cīnās ar ūdens spēku. Neaprakstāms adrenalīns un dzīves skaistuma apziņa! Paldies mūsu jaukajiem draugiem par sagādāto piedzīvojumu!
Taču ar to vēl nekas nebija beidzies - mūsu draugi nolēma, ka mums jābrauc līdzi ciemos uz viņu dzimto pilsētu Ramnagaru, visai nenozīmīgu mazpilsētu Utarakhand štatā. Mēs uzaicinājumu pieņēmām.
Kopš tā brīža trīs indiešu jaunekļi uzņēmās par mums šefību!
Piecas dienas tikām apmācīti indiešu izdzīvošanas gudrībās - par cenām, kaulēšanās mākslu, pārvietošanās iespējām un citām noderīgām lietām. Puiši izklaidēja mūs pēc labākās sirdsapziņas un uzņēma kā senus draugus savās ģimenēs. Tikām baroti ar indiešu ēdieniem (kuri, kā izrādās tomēr ne tuvu nav tādi kā Rīgas Barona ielas Krišnaītu virtuvē un nebūt nelīdzinās latviešu ēdieniem, bet gan ir ļoti specifiski, asi un neizbēgami, pēc kāda laika, sāk dumpoties vēders), aicināti ciemos, vadāti apkārt un drīz vien jau sākām pierast pie Indijas dīvainībām. Jāsaka gan, ka mūsu draugi tik ļoti vēlējās, lai mēs pieņemtu viņu uzaicinājumu, ka nedaudz pārcentās ar stāstiem par savu dzimto pilsētu, taču, zinot indiešu mentalitāti, tagad vairs tas izbrīnu mūsos neizraisa. Ramnagarā nebija gājēju ielas, uz kuras spēlē ielu muzikanti un arī sniegotus kalnus apkārt nemanījām, taču guvām jauku ieskatu indiešu sadzīvē un tikām sagatavoti nākamajam – patstāvīgajam pārvietošanās posmam Indijā. Protams, uzzinājām, ka arī šāds likums, ka ārzemnieki nedrīkst pārvietoties vilcienos, neeksistē un vilcieni tomēr ir vislētākais pārvietošanās līdzeklis (jāpiebilst gan, ka indiešu 2. klases vagonus vēl nebijām piedzīvojuši…).
Tā nu pienāca laiks doties tālāk. Mīļi atvadījāmies no mūsu draugiem un kāpām vilcienā. Mūsu plāns bija sekojošs: nokļūt Indijas Himalaju pusē, lai aizbēgtu no drausmīgā karstuma (jūnijs Indijā mēdz būt diezgan neciešams) Daramsalā, kur, kā zināms, pēc Tibetas okupācijas apmeties Viņa svētība Dalailama, Tibetas trimdas valdība un valsts gaišākie prāti. Nolēmām taupīt naudu un braukt ar vilcieniem - kopā mūs gaidīja četras pārsēšanās un brauciens aptuveni divu dienu garumā. Naivi nopriecājāmies par lētajām biļetēm un nospriedām, ka divas dienas vilcienos nav nekas traks, taču, mēs vēl nezinājām, kas mūs sagaida.
Iekāpām vagonā, taču izrādījās, ka vietu nav - viss pilns. Neko darīt, jāstāv kājās, turklāt līdz pirmajai maiņas stacijai jābrauc tikai divas stundas, tāpēc īpaši neuztraucamies, taču nākamajā pieturā atveras durvis un vilcienā iebrūk milzīgs bars indiešu. Izrādās, vagons, kuru bijām noturējuši par pilnu, nebija pat pusē. Kā noskaidrojām, Indijā pilns vilciens nozīmē pavisam ko citu kā Eiropā. Pilns - tas nozīmē, stāvgrūdām piebāzts, ķermenis pie ķermeņa un pēdējie braucēji vēl karājas vilciena ārpusē kā pērtiķēni, pieķērušies vagonam. Te nu bijām nedaudz pārrēķinājušies un mūsu divas stundas izrādījās daudz trakākas, kā bijām domājuši. Stāvam vilciena tamburā, iespiesti starp indiešu miesām, tā, ka pat uz tualeti tikt nav iespējams, kaut gan tā ir tikai pāris metru atstatumā. Kā zināms, laiks mēdz mainīt garumu un divas stundas dažreiz var ilgt kā mūžība, bet galu galā nokļuvām nākamajā stacijā – pilsētā Moradabadā. Palēnām sākām apjēgt, ko nozīmē Indijas pilsētas - troksnis, piesārņojums, netīrumi, traka satiksme, smirdoņa un drausmīgs bardaks, it sevišķi vilciena stacijās. Izstāvējām rindu, iegādājāmies biļetes un gaidījām nākamo vilcienu, bet, ak vai, izrādās, ka neviens nezina, no kurienes vilcienam jāierodas. Tā nu mēs visu laiku ar smagajām somām skraidījām no viena perona uz citiem, lai nepalaistu garām savu reisu. Krietni nokavējies, galu galā mūsu vilciens tomēr smagi pieripo, taču, izrādījās, ka tas ir tik pasažieru pārbāzts, ka iekšā netiekam nekādi. Gaidām nākamo vilcienu - tieši tas pats. Tā nu sapratām, ka tā ir Indijas 2. klases vagonu ikdiena un domājām citu plānu, kā tikt uz priekšu. Izdomājām viltību - kad pienāk nākamais vilciens - jākāpj 1. klases vagonā un jāaizliekas par nezinošiem, naiviem ārzemniekiem, kuri nesaprot, kā iekļūt pārbāztajā 2.klases vagonā. Mūsu plāns izdodas. Vilciens sāk braukt un kontrolieris, pārbaudījis mūsu biļetes, atļauj palikt 1. klases vagona tīrajā un tukšajā tamburā. Bijām ārkārtīgi laimīgi un vēlāk vēl izdevās dabūt necerēti atbrīvojušos guļvietu.
Tāda nu ir Indija - kontrastu zeme. Iepriekš izsapņotās grāmatu gudrības nākas atlikt citā plauktiņā. Iedzīvotāju skaits pāri par MILJARDU! Turklāt lielākā daļa ir nabadzīgie iedzīvotāji. Lasīt pratēju skaits sasniedz tikai 45%, pārejā daļa skolas solu pat nav sapņos redzējusi. Un tādi ir Indijas vilcieni. 1. klases vagons maksā 10 reizes dārgāk nekā 2. klases. Un tā nav maza starpība, it sevišķi, ja jātaupa katrs grasis. Indija ir sadalīta divās pasaulēs - bagāto pasaule un nabadzīgo pasaule. Mums izdevās ieskatīties abās.
Vilciens ripo visu nakti un agri no rīta esam nokļuvuši līdz nākamajai pārsēšanās pieturai – Kalkai. Par laimi, izrādās, ka Kalka ir mazpilsēta un nav tik lielas neciešamās Indijas lielpilsētu burzmas, turklāt, tuvojamies Himalajiem un karstums vairs nav tik smacējošs, taču atkal jau vecā ciņa par biļetēm. Izrādās uz mūsu nākamo pieturas vietu – Shimlu brauc tāds kā retro vilcieniņš, kur vietas var dabūt tikai pēc strikta rezervācijas plāna. Pirmajā vilcienā netiekam, arī no otrā tiekam izraidīti, taču trešajā vilcienā, pēc kārtīga strīda ar indiešu pasažieriem, tomēr tiekam iekšā. Rolands sēž uz grīdas, bet es, iespiesta uz mazas krēsla maliņas, blakus indiešu puisēnam, kura māte man visžēlīgi atvēl šo kripatiņu. Iebraucam Himachal Pradesh štatā un līdzenumus nomaina kalni. Vilciens lēnītēm čunčina augšup un rāpjas pa Himalaju piekalnēm kā gauss, bet pacietīgs tārpiņš. Arī laiks kļūst patīkami vēsāks, pa logu pūš patīkams vējiņš un pēc divu stundu brauciena augšup pat kļūst vēsi un jāmeklē somā jaka, ko uzmest uz pleciem. Beidzot varam elpot.
Brauciens ilgst 8 stundas un pēcpusdienā esam kalnu pilsētā Shimlā, kas tiek dēvēta par Indijas vasaras rezidenci. Shimla atrodas 2100m virs jūras līmeņa un karstums te netiek klāt. Devušies izkustināt kājas pilsētas virzienā (turklāt mūs spiež arī tāda vajadzība kā bankomāts), noskaidrojam, ka Shimla ir diezgan patīkama pilsēta un nolemjam te uzkavēties ilgāk. Hoteļa meklējumos noskaidrojam, ka ir “karstākā” tūrisma sezona, visas lētās vietas jau aizņemtas un atliek tikai dārgas viesnīcas. Nolemjam taupīt budžetu un, labāk iegādāties “Lonely Planet” Indijas ceļvedi, nekā maksāt lielu naudu par nakti viesnīcā un atrodam patīkamu parciņu ar soliņiem, kur noskatām sev guļvietu (kā nekā, mums ir guļammaisi un Shimlā gaiss patīkams). Tā arī darām.
Vakars Shimlā paiet, šķirstot jauniegūto tūrisma ceļvedi, kur vēlreiz pārliecināmies par to, cik pamatīgi esam tikuši apkrāpti pirmajā vakarā, turklāt sadaļā par Deli lieliem burtiem uzrakstīts brīdinājums par krāpniekiem un tūrisma aģentūrām, kuras izmanto tiko ieradušos, nezinošus iebraucējus. Tagad mēs to zinām - esam apkrāpti ārkārtīgi filigrānā veidā (armēņi varētu braukt krāpšanas meistarklasēs uz Indiju).
Pirmā nakts pie dabas krūts, Mahatmas Gandija pieminekļa aizsardzībā paiet bez starpgadījumiem un nākamajā rītā mostamies no putnu dziesmām un ziņkārīgu pērtiķu bara ielenkti.
Dodamies izpētīt pilsētu un noskaidrot, kā tikt uz Daramsalu, kad tiekam laipni uzrunāti. Runātājs ir apaļīgs un omulīgs, labi ģērbies indietis, kurš saka, ka uzreiz redzot, ka mēs esam no Holandes. Nolemjam neiesaistīties garās diskusijās, jo indiešu uzmācība, jau pa nedēļu paspējusi pamatīgi apnikt. Ik uz soļa uzrodas kāds guru vai svētības devējs par samaksu, tā ka vienkārša pastaiga bieži vien izvēršas ārkārtīgi nogurdinošā pasākumā. Vislabākais veids, kā izbeigt sarunu ir visam piekrist, tāpēc mājam ar galvu, ka esam no Holandes. Vīrietis neatlaižas un sāk minēt vēl citas detaļas – uzreiz jāsaka, ka galīgi aplam. Mēs atkal piekrītam. Galu galā, protams, izrādījās, ka mūsu jaunais paziņa ir kārtējais ‘’dvēseles dziedinātājs’’ un guru (šajā rakstā vārds ‘’guru’’, kā noprotat neizceļas ar īsti pozitīvu nozīmi), kurš par katru cenu centās nolasīt mūsu dzīves līkločus un problēmas, taču nelaime tā, ka bijām ārkārtīgi ‘’pateicīgi’’ objekti un uz visiem minējumiem atbildējām apstiprinoši (kaut gan, mūsu pareģis ''šāva'' savus minējumus tik greizi, ka knapi valdījām smieklus). Mūsu apstiprinājumu iedrošināts, guru kļuva vēl pašpārliecinātāks par saviem panākumiem un sāka laist, tā teikt, vēl dziļākos brikšņos. Kā vēsta čigānu tautas paruna: novēli savam ienaidniekam, kaut tu lepn(i)s paliktu! „Ienaidnieks” būtu par spēcīgu teikts, taču kārtējais peļņas tīkotājs gan. Kāpēc mēs vienkārši negājām projām? Nezinu, bet laikam, jau Indijas gaiss un dzīvesstils pa šo nedēļu bija sācis ieēsties arī mūsu ādas porās un nolēmām, ka mūsu pravietis, tā teikt, jāpārmāca. Guru solījās, ka izārstēšot mūs no visām kaitēm, turpmākā mūsu dzīve pēc viņa satikšanas noritēs vienos priekos un būsim laimīgi, apgaismoti un bagāti, protams… par attiecīgu samaksu. Turpinājām tik visam piekrist un draudzīgi iegājuši tuvējā kafejnīcā, norunājām tikšanos tajā pašā dienā, pie reizes palūguši, lai neapstādināmais Guru, kura acīs jau bija redzams svētlaimīgs peļņas aprēķins (jo mēs azartiski apspriedāmies un izvaicājām svēto vīru par to, cik būtu pieklājīgi maksāt par šādu dzīves uzlabošanas seansu), mums izmaksā katram pa tasītei kapučīno, jo neesam vēl paspējuši aiziet līdz tuvējai bankas ēkai. Pārņemts ar uzvaras saldmi, mūsu nabaga putnēns tā arī neko nenojauzdams iekrita pats savos tīklos (jāpiebilst, ka kapučīno tik tiešām garšoja vareni un arī cenas šajā kafejnīcā nebija no lētajām). Padzēruši dievišķo dzērienu, atvadījāmies no mūsu labdara un sarunājām tikties pēc pāris stundām šajā pat vietā, kad būsim izņēmuši banknotes. Protams, ka mums ne prātā nenāca atgriezties. Bet, runājot par kapučīno... nu... paši ar savu ļauno darbu pārāk nelepojāmies, taču gandarījums bija gan! Turklāt Rolandam vēl spilgtā atmiņā pirms 12 gadiem satiktais guru, no tās pašas daudzrunātāju cunftes un Indijā tādu ir bez sava gala, spēj tik glābties no kārtējā uzlidojuma, kā saka, citam bedri rok – pats tajā iekrīt!
Dodoties uz autostacijas pusi( uzzinājām, ka uz Daramsalu var tikt tikai ar autobusu, jo vilcieni tur nekursē) pamanām agrāk neredzētus plakātus - izradās , ka acis mūs neviļ. Shimlā aizliegts spļaudīties un smēķēt, ja, ja – smēķēt. Pirmo reizi esmu pilsēta, kur smēķēt aizliegts, taču cigaretes pārdod visur. Tāda nu ir Indija - katrā štatā savi likumi.
Autostacijā uzzinām, ka autobuss uz Daramsalu ir tikai nakamajā diena, tāpēc nākas palikt vēl vienu nakti. Par to nebēdājam, jo naktsvieta jau iesildīta - gulēsim otru nakti aiz Gandija muguras. Pret vakara pusi dodamies atpakaļ uz savu parku, taču, kā sazvērējušies, gar mūsu ''gultiņām'' visu laiku klīst cilvēki un pat policisti pēkšņi ieinteresējas par šo nostūri. Mūs izglābj meli. Policistu izvaicāti, ko šeit darām un kur esam apmetušies - paskaidrojam, ka pilsētas lejpusē, hoteli, kura nosaukumu neatceramies. Aizdomīgi vēl mūs nopētījuši, dusmīgie kārtības sargi tomēr atstāj mūs mierā. Atlikušais vakars, neskaitot Rolanda nejaušu saskriešanos ar mūsu šīsdienas varoni - guru, norit mierīgi. Guru ieraugot Rolandu, sācis taujāt, kur mēs pazuduši un kā ar kafijas naudu, uz ko Ūdris attapīgi atbildējis, ka esam visu sapratuši un laime nav naudā, bet gan došanā. Uz to, guru pamatīgi sadusmojies un sūtījis Rolanda virzienā ko lāstiem līdzīgu. Nezinu, cik tie lāsti iedarbīgi, taču vēlākajā ceļojuma gaitā, kad Rolands Varanasi nokrita pa nelādzīgi stāvām trepēm, salauzdams ribu, un man uz kakla uzmetās audzējveidīgs bumbulis (kurš par laimi pēc mēneša pazuda pats no sevis), dažreiz gan iedomājāmies par tiem lāstiem, taču toreiz mierinājām sevi ar domu, ka Svētā vīra lāstiem jābūt tik pat “iedarbīgiem” kā viņa pareģošanas spējām!
Atkal nakts uz soliņa un no rīta, kā jau pierasts, tiekam modināti ar putnu treļļiem un pērtiķu ālēšanos. Jauns rīts pienācis un laiks pamest Shimlu.
Autobuss uz Daramsalu brauc 8 stundas pa līkumainiem kalnu ceļiem. Pirms brauciena vēl nolemjam ieiet tūrisma aģentūrā un atmaskot kāda aģenta krāpšanos, jo nu jau zinām īstās cenas, turklāt, mums vēl ir “Lonely Planet”, kurā viss par un ap Indiju sīki un smalki aprakstīts. Brīnumainā kārtā, izrādās, ka Shimlas tūristu aģentūras nekrāpjas un, ārkārtīgi laimīgi, paspieduši godīgo aģentu rokas, dodamies no kalniņa lejiņā uz autobusu.
Ceļš aizrit mierīgi, vienīgi, mans vēders, nepieradis pie indiešu pārtikas un parastā krāna ūdens (kuru austrumos, īpaši neesot ieteicams dzert), protestē jau vairākas dienas. Taču, Indijā tas ir normāli.
Izradās, pati Daramsala ir tikai pietura - nosaukums, īstā vieta, uz kurieni visi brauc, ir pāris kilometrus tālāk, augšā kalnā - Makleogandza. Tā kā ierodamies vēlu naktī, tad nākas gulēt tur pat - Daramsalas autoostā uz grīdas. Autobuss uz Makleogandzu ir 6 no rīta. Iekārtojamies savos guļammaisos, pirms tam paslēpuši visu vērtīgo un apsējuši somu siksnas ap rokām, un dodamies pie miera. No rīta, pamostoties, atklājam, ka Rolanda telefons, kurs atradās krekla kabatā, pa nakti pazudis. Tāda ir Indija, kas nebūs piesiets - tas pazudīs.
Tā kā zonas pārklājuma mūsu telefoniem nav jau labu laiku, tad zaudējumu uztveram visai filozofiski - tā notiek - un ar autobusu dodamies uz Makleogandzu. Esam diezgan saburzīti, īsti neizgulējušies un oma nav no labākajām, taču, iebraucot Makleogandzā, sirds kļūst vieglāka – šī vieta šķiet patīkama un citādāka. Atrodam mazu istabiņu ar skatu uz sniegotām kalnu virsotnēm un beidzot izbaudām dušu!
Makleogandzā pavadītais laiks saistās ar jaukām atmiņām - tibetiešu mūki, skujkoku meži, garas pastaigas un mierīgāka sajuta. Šī jau ir vieta, kur Indija nešķiet tik indiska. Turklāt kādā dienas pastaigas kāpienā vēl nokļūstam līdz skaistam kalnu ciematiņam Bagsu, kur noirējam istabiņu tikai par 100 rūpijām (aptuveni 1 lats) skaistā, krāšņā dārzā. Pavadām šeit vairākas dienas, taču spriežam, par to, ka drīz jādodas tālāk - šoreiz atpakaļ uz Rietumiem: Irānu gan esam pārlidojuši, jo šķērsot to netika ļauts, taču Pakistānas vīzas esam saņēmuši pēc smagas cīņas un neizmantot tās būtu grēks un negods.
Negribīgi sākam gatavoties nepatīkamajam ceļam. Pirmkārt, mums jāatgriežas līdzenuma svelmē, otrkārt - man šķiet, ka Pakistānā dzīvosim vienās nāves bailēs un gluži vai uz robežas jau būsim talibu kaujinieku ielenkumā! Vārdu sakot, vards – Pakistāna - man saistās ar elli zemes virsū, ar briesmīgiem vārdiem - terorisms, islāms, sieviešu diskriminācija un brīvības sagraušana. Taču, nekas cits neatliek kā saņemties un, negribīgi pošos ceļam (Rolandam, kā jau vīriešu cilvēkam, šis pasākums - tieši pretēji - šķiet diezgan intriģējošs)
Jau atkal 8 stundas autobusā, karstums ar katru kilometru pieņemas spēkā un pēc 7 stundām nokļūstam sikhu (sikhi - etniski un reliģiski atšķirīga Indijas pamatiedzīvotāju grupa, kas pārsvarā apdzīvo Pundzabas štatu un atpazīstami pēc saviem košajiem turbāniem) svētajā pilsētā Amritsarā, netālu no Pakistānas robežas.
Amritsara ir svelmes nokaitēta, no karstuma galva griežas, atkal jau ierastais Indijas satiksmes ārprāts un gaisa piesārņojums. Meklējam Amritsaras centrālo svētvietu - Zelta Templi, kur iespējams nakšņot par brīvu, turklāt arī barošana ir bezmaksas.
Pati Amritsara ir gandrīz nekāda, tipiska Indijas lielpilsēta, taču Zelta templis ir brīnumskaists . Arī naktsmītni atrodam - par brīvu - kā jau sacīts. Ārzemniekiem šeit iedalīts atsevišķs kakts. ārējie hindu un sikhu svētceļnieki guļ arā un viņu ir daudz. Arī Amritsarā savi likumi - kilometra rādiusā no Zelta tempļa nedrīkst smēķēt. Sikhi ir pedantiski un smēķētajiem dzīve šeit grūtāka.
Naktī mokāmies savā bezlogu kambarī no gaisa trūkuma un karstuma. Nakamajā rītā pamostamies neizgulējušies un nomocīti, āda sāk iekaist no nepārtrauktās svīšanas un putekļiem. Taču mūsu misija ir PAKISTĀNA. Nedrīkstam atkāpties. Kaut kā nebūt tiekam līdz autoostai un meklējam robežas autobusu. Indijas autoostas ir pat haotiskākas kā vilcienu stacijas un ceļvedis “Lonely Planet” iesaka vienkārši staigāt pa autoostu un skaļi izkliegt vietu, uz kuru jātiek. Ta ari darām. Dīvainā kārtā tas strādā un drīz vien sēžam autobusā. Kilometru pa kilometram Pakistāna tuvojas. Ainava kļūst tuksnesīgāka un māju ar vien mazāk. Ar katru kilometru kļūstu arvien drūmāka. Esmu jau laikus sagatavojusi Pakistānai piemērotu apģērbu: shalwar kameez – platas, pluncīgas bikses, platu garu kreklu un galvassegu - Pakistānas sieviešu klasiskais dresskods. Šādi tērpties (pēc sarakstes internetā) man iesaka mūsu paziņa pakistānis Pakistānā, kuram esam pateicību parādā par ielūguma nosūtīšanu, cīņā par Pakistānas vīzām.
Esam klāt un atpakaļceļa vairs nav.
Turpinājums sekos.
