Vārds Indija man vienmēr izraisījis asociācijas ar kaut ko eksotisku, smaržojošu pēc karija un kanēļa. Čūsku dīdītāji čalmās, ziloņi, senā hindu valoda, Vēdas - kaut kas mistisks un pārpasaulīgs, sens un nozīmīgs. Nemelošu, ja teikšu, ka Indija jau kopš daudziem gadiem ir bijusi mana sapņu zeme - izsapņotā, bet savām acīm neieraudzītā paradīze.
Latvijā biju kā traka uz indiešu kosmētiku, indiešu ēdieniem, indiešu garšvielām, indiešu dieviem, indiešu literatūru, indiešu filmām, utt, utjp. Mani interesēja viss, kas saistīts ar un ap Indiju - šo brīnumaino un īpašo zemi. Es slīgu Salmana Rušdi grāmatu un kino izraisītajās fantāzijās par to un sapņoju, ka reiz pienāks mirklis, kad nokļūšu šajā pasaules malā - manā dievinātajā Indijā, kur aizlaiku dievi vēl dzīvi, naktīs līst lietus, padarot pasauli tīrāku un cilvēki dzīvo skaisti un šķīsti – atraduši dzīves patiesības vēl pirms piedzimšanas. Mani padarīja traku mūzika, kurā sajutu ko indisku un kā hipnotizēta ļāvos Rolanda stāstiem par Neticamo Indiju, tās Svētajiem un tropu aromātiem (Rolands bija pabijis Indijā jau agrāk, pirms 12 gadiem, būdams jauns un nepieredzējis, ideālistisks puika, tikko pāri 20. Tolaik devās, kā pats stāsta, uz Indiju, Dieva meklējumos, kas Indijā ir visai izplatīta parādība).
Mani satrauca un dedzināja šie stāsti. Filmu “Slummdog Millionaire” ( jeb “Graustu Miljonārs” ) es zināju, gandrīz vai no galvas, turklāt cik vien bieži maciņš atļāva, devos uz Barona ielas Krišnaītu virtuvi, baudīt pasakainos indiešu ēdienus un biju pilnīgi pārliecināta, ka indiešiem ir apbrīnojami gardi ēdieni un garšas ziņā, pat līdzīgi mūsu – latviešu ierastajai virtuvei!
New Deli, Bombeja, čāpati un dāls, Kalkuta, Goa, Mahatma Gandijs, Bolivuda - visi šie nosaukumi man šķita kā kādi maģiski vārdi, kurus izrunājot jāpieklusina balss un pārņem mistiska, pasakaina sajuta…
Un beidzot - mani sapņi tuvojās piepildījumam! Pāris stundas lidmašīnā un nokļūstu savā sapņu zemē!!! Sirds dauzījās kā negudra, nespēju tam noticēt!
Indija – mana mīlestība! Es jau nāku (lidoju) pie tevis!
Un pēc paris stundām, mūsu lidmašīna smagi nosēžas New Deli lidostā.
New Deli. NEW DELI! Kā gan skan šie divi vārdi, gribas tos izrunāt vēl un vēl un te nu es esmu – lidmašīnā un tūdaļ atvērsies lidmašīnas durvis un speršu savus pirmos soļus uz šīs svētītas zemes!
Ir nakts. Mēs izkāpjam ārā un nāsīs iesitas tropu gaiss… mitrs, smags un kairinoši savāds, kāds tas var būt tikai Indijā. INDIJA. Dodamies uz lidostas ēku. Jūtos kā sapnī. Lidostā mūs sagaida indiešu ierēdniecība un jāaizpilda imigrācijas formalitātes.
- Welcome to India! ( Laipni lūgti Indijā! - tulk. no angļu val.)
Pie sienas rotājas plakāts ar eksotisku Indijas ainavu un reklāmas saukli: INCREDIBLE INDIA ( Neticamā Indija - tulk. no angļu val.).
Nokļūstot lidostas uzgaidāmajā telpā, no tur valdošās krāsainības un ņudzekļa sagriežas galva. Pilnīgi cita pasaule - indieši, sikhi, ārzemnieki, krāsaini apģērbi, sievietes spilgtos sari (indiešu sieviešu tradicionāls tērps, kas sastāv no platām biksēm, kas sašaurinās pie potītēm, pieguloša krekliņa ar īsām piedurknēm un kailu vidukli, un, pāri pār plecu pārmestu garu apmetni, kurš kalpo arī kā galvassega, apmeklējot svētnīcas). Ir nakts, bet visur valda dzīva rosība, tirgotāji uzrunā atbraucējus, mēģinot atrast sev klientus, taksisti meklē darba objektus, bet citi vienkārši gulšņa uz grīdas, gaidot savu kārtu pacelties debesīs.
Izgājuši cauri pirmajam „līmenim”, nokļūstam nākamajā - uz ielas. Tur notiek vēl lielāka rosība, šķiet, ka Deli lidosta nekad neguļ. Tā kā Rolanda atmiņas par Indiju ir visai nekonkrētas (kā nekā, pagājis diezgan ilgs laiks) un nēesam arī bruņojušies ar citkārt, tik noderīgo ceļvedi “Lonely Planet”, tad īsti nespējam saprat, ko iesākt. Ir nakts, nav ne mazākās nojausmas, uz kurieni, lai dodamies un uz kurieni vēlamies tikt. Nolemjam, ka prātīgāk būtu sagaidīt rīta gaismu un tad arī domaat, taču negribas palikt lidostā.
Noskaidrojam, ka no lidostas uz Deli centru dodas piepilsētas autobuss. Uz jautājumu, kur mums jānokļūst Rolans atbild ar vārdu - Pahargandža.
Nosaukumu, kuru viņš pēkšņi atcerējies, kā savu toreizējo apmešanās vietu.
Braucam samērā ilgi pa tumsā tīto Deli. Pa atvērto logu vēroju piepilsētas apprises un ik pa laikam ieelpoju nepierasto Indijas gaisu. Sākam tuvoties Deli centram un saku Rolandam, ka man šķiet (pēc pagaidām redzētā), ka Deli ir tāda austrumu Londona, tikai gaiss un daba nedaudz citadi…. kā jau teicu… mēs iebraucām naktī… kad ielas guļ…
Gandrīz jau sākām iesnausties, kad šoferis strauji piebremzē un saka, ka esam klāt, norādot ar roku uz kreiso pusi.
Izkāpjam arā un dodamies norādītajā virzienā, pagaidām nekādas atpazīstamas pazīmes nemanījuši. Taču, piepeši, pie mums apstājas draudzīgs pusmūža hindu vīrietis dīvainā braucamrīkā (kā vēlāk uzzināju - šis motorizētais braucamrīks ir ļoti izplatīts Indijā un saucas motorikša - diezgan ekonomisks braucamlīdzeklis, kas tiek izmantots kā taksis, parasti - jo vairāk pasažieriem izdodas tajā saspiesties - jo lētāk izmaksā) un jautā, kur mēs dodamies. Mēs sakām, ka uz Pahargandžu. Vīrietis piedāvājas mūs aizvest – aizdomīgi jautājam - cik un sarunājam ļoti leti - par 10 rupijām (10 indiešu rupijas ir aptuveni 0,12 Ls ).
Braucamrīkā sākam ar rikšenieku sarunāties un vārds pa vārdam, mūsu sejas sāk apmākties. Uzzinām, ka Deli tiek celts metro un Pahargandžu, kur, kā Rolands atceras, agrāk bijis ekonomiskais rajons, tagad visi hoteļi esot slēgti, jo ielas izrakņātas un visur notiek būvdarbi.
Jautājam mūsu vedējam, kur lai atrodam lētu dzīvesvietu, jo esam diezgan spiedīgos materiālajos apstākļos. Mūsu braucējs saka, ka varot mūs aizvest uz tūristu informācijas centru, kur mums noteikti ko ieteikšot. Aizbraucam uz turieni, taču tur strādājošais vīrietis mums paskaidro, ka par tādu summu, kādu varam atļauties, mums hoteli neatrast.
Bēdīgi sakam mūsu rikšiniekam, lai tad ved mūs uz kādu staciju, kur sagaidīsim rītausmu un gulēsim kaut kur uz zemes. Taču šoferis paskaidro, ka stacija ir bīstama un vispār Deli naktī uzturēties mums ir bīstami.
Jautājam mūsu šoferim, ko tad mums darīt un izstāstam, ka mūsu plāns ir spēlēt Deli uz ielām, jo uz šo brīdi esam palikuši gandrīz bez iztikas līdzekļiem.
Te nu mūsu taksists pajautā, cik mums palicis un tad, apdomājies saka, ka prātīgāk mums būtu doties uz kādu citu pilsētu, nevis palikt Deli, jo šeit uz ielam spēlēt neesot iespējams, turklāt, Deli esot ļoti dārga.Uz Rolanda iebildumu, ka agrāk taču tā neesot bijis, taksists nosmej un saka, ka lietas mainās un piedāvā mūs aizvest uz tūrisma aģentūru, kur varēsim uzreiz nopirkt biļeti un jau no rīta pamest Deli un doties uz kadu, mums piemērotāku vietu. Tā kā mums nav citu variantu, tad ņemam vērā taksista padomu, turklāt viss sacītais izklausās diezgan ticami. Pulksteņa rādītājs nemanami virzās uz priekšu, ir pāri 4 naktī un pilsēta slīgst savā ciešākajā miegā.
Jābrauc diezgan pamatīgs gabals un uztraucamies, vai tik taksists nemēģinās noplēst mums “ādu pār acīm” par garo braucienu un nebūs kārtējie, jau tik zināmie taksistu ”jociņi”, taču mūsu pavadonis saka, lai nesatraucamies, ka vairāk jāmaksā nebūs un viņš vēlas mums palīdzēt. Atviegloti uzelpojam un priecīgi apmaināmies savā starpā ar frāzēm, ka pasaulē tomēr eksistē godīgi cilvēki - kā nekā, esam taču Indijā, nevis samaitātajā Eiropā vai Kaukāzā, kur visi tik dzenas pēc naudas. Klāt arī mūsu mērķis - tūrisma aģentūra, kur tiekam iepazīstināti ar tās darbinieku – indieti, tā ap gadiem 30. Tiekam pacienāti ar tēju ( jā, jā - klasisko indiešu tēju ar pienu) un izstāstam savu situāciju. Aģentūras darbinieks nedaudz padomā un iesaka mums doties uz ārkārtīgi skaistu un romantisku vietu ezera krastā, kur varēsim dzīvot laivā, turklāt ļoti lēti... Uz to abi aizdomīgi saausamies, jo šis stāsts šķiet kaut kur jau agrāk dzirdēts. Jautajam, kā šo vietu sauc?
Kašmira. Tā arī domājām, aizdomas apstiprinās. Agrāk bieži nācies dzirdēt nostāstus par Kašmirā pazudušiem tūristiem… Atskamies kā ar strāvu sisti! Jautājam, kādu vēl nedārgu variantu varam izvēlēties un sakām, ka domājam par Risikesu (šo vietu mums pirms tam iesaka rikšenieks – tur esot daudz hipiju, ashramos dzivošana par velti un varot spēlēt uz ielām, turklāt 70–mitajos šeit uzturējušies un patiesību meklējuši leģendārie BĪTLI - izklausās gluži, ka vieta, kas radīta tieši mums). Aģents mums paziņo autobusu cenas. Esam šokā - ar ko tādu neesam rēķinājušies ( jo, pec nostāstiem zinājām, ka Indija ir ļoti lēta zeme). Biļete līdz Risikesai maksā 700 rupijas katram!
Pārskatam savu maciņa saturu un smagi nopūšamies. Aģents mums jautā, kāpēc esam atbraukuši uz Indiju bez naudas kabatā un mēs sākam stāstīt savu ceļojuma stāstu, ka esam no Eiropas, bet neesam bagāti, ceļojam ar autostopiem un citiem lētiem braucamlīdzekļiem jau 4 mēnešus, pelnam naudu muzicējot uz ielas un cerējām to pašu darīt arī Indijā un, iespējams atrast šeit darbu. Aģents izklausās ieinteresēts un palūdz mums nospēlēt kādu dziesmu - to arī izdarām, bet, spēlējot pamanu, ka aģenta skatiens diezgan bieži aizkavējas pie manis… mūzika esot laba, tā saka mūsu jaunie paziņas, un aģents, padomājis, piedāvā, ka varbūt varam strādāt pie viņa… Jautājam, kādi būtu mūsu pienākumi? Nekas sarežģīts, seko atbilde, mums jaiedraudzējas ar ārzemju tūristiem, jāmuzicē ar tiem kopā un jāved uz šo aģentūru, stāstot, ka tā ir vislabākā un lētākā! Par to pretī mēs, savukārt, saņemtu dzīvošanu par brīvu un ēdienu, varbūt kādus procentus par padarīto, bet neko daudz maksāt viņš nevarot.
Arī ko tādu jau esam agrāk kaut kur dzirdējuši un kaut kas īsti, šķiet, nav tā kā vajag, tāpēc atrunājamies, ka par aģenta piedāvājumu padomāsim un dodamies projām. Aģents iznāk mums līdzi un, nopētījis mani, vilcinoties saka, ka ir vēl kāds darbs, ko varot mums piedāvāt, taču, tā kā mēs esam precējušies, tad, pēc viņa domām, Rolandam šis darba piedāvājums, iespējams, nepatikšot, un pēta mani ar skatienu, no kura paliek neomulīgi. Aģents savu sakāmo atkārto vēlreiz un arī Ūdris sāk justies neomulīgi. Abi saskatāmies un ātrā tempā dodamies projām. Šķiet, ka esam aplieti ar ledainu ūdens šalti.Vēl aizvien jūtu uz savas ādas viņa ložņājošo skatienu un Rolands knapi spēj “norīt” dusmas, taču mūsu gājienu jau atkal pārtrauc, jau zināmais rikšenieks un saka, lai sēžamies iekšā, ka aizvedīs mūs uz citu aģenturu.
Tā arī darām, jo, nospriežam, ka mūsu rikšenieks, taču ne pie kā nav vainīgs. Pēc brīža esam pie nākamās aģentūras, kura, arī, izrādās strādā naktī. Par to nedaudz nobrīnamies, taču sekojam mūsu taksistam un ejam iekšā.
Tur tas pats stāsts - jautājam par cenām un uzzinām, ka biļete uz Risikesu arī šeit maksā 700 rupijas. Smagi nopūšamies un pieņemam savu likteni - ja to saka arī šeit, tad jau tiešām būs īstā cena un lētā Indija palikusi senā pagātnē.
Drošības pēc vēl pajautājam, vai tas TIEŠĀM ir lētākais autobuss un paši indieši arī ar to brauc? Taksists un aģents to nopietni apstiprina. Jautājam par vilcieniem, jo esam dzirdējuši, ka tie ir ļoti lēti, uz ko seko atbilde, ka ar vilcieniem pārvietoties mūsu gadījumā nav iespējams, jo valdība izdevusi dektrētu par aizliegumu tūristiem pārvietoties pa Indiju vilcienos - drošības apsvērumi, tā teikt.
Likums paliek likums un pret to nu neko nevaram iesākt, tāpēc skumji nopūtušies, pieņemam savu likteni un sakasām teju pirmspēdējās atlikušās naudas zīmes no sava plānā maciņa par braucienu uz Risikesu. Būs nopietni jādomā, kā turpmāk izdzīvot dargajā Indijā.
Mūsu reiss paredzēts 7 no rīta. Atlikušas 2 stundas un gaisma jau sāk svīst. Atvadamies no mūsu izpalīdzīgā taksista, kurš tik tiešām paņem no mums tikai 10 rupijas (var jau būt godigs cilvēks, nospriežam, taisni dvēsele aptekas!).
Rolands, aizkustināts, sirsnīgi krata mūsu labdara roku un saka:
-You’re a very good person! (Jūs esat ļoti labs cilvēks - tulk. no anglju val.)
Uz ko mūsu draugs smaidīgi atsaka:
-Yes, I am, but sometimes money is more important. (Jā, es esmu, bet dažreiz nauda ir svarīgāka - tulk. no a. v.).
Mēs abi sasmaidāmies un nospriežam, ka, ir nu gan jauks un pie tam vel kautrīgs cilvēks!
Parādās pirmās austrumu saules pazīmes, aust jauna diena, mūsu pirmā diena Indijā un pilsēta sāk mosties gluži kā kādā šausmu filmā par zombijiem. Ielu malās sāk kūņoties un krekšķēt, tur dzīvojošie cilvēki, kurus naktī neesam pamanījuši. Tur, kur, kā šķiet ir sakrautas lupatas un atkritumi, izrādās dzīvo cilvēk. Katru rītu šie ļaudis, kuri ielu sauc par savām mājām, mostas, atstāj uz ielas savu pirmo rīta urīnu, izspļauj pa nakti mutē sakrājušos putekļus, ģērbjas, sāk sarunāties, dažviet kāds tīra zobus, nez no kurienes sāk parādīties ielu pārdevēji, stumjot sagrabējušus koka galdeļus, mostas riksinieki (daudzi no tiem, izrādās, dzīvo savās rikšās), līdz ar cilvēkiem mostas arī ielu suņi - nervozi, noplukuši, sakropļoti un, mūždien izsalkuši, tie ceļas jaunai klaidoņa dienai. Ielu suņi un ielu cilvēki. Savās darba vietās izpeld ubagi un kropļi, netīri klaidoņi bērni. Un jauna diena New Deli var sākties.
Līdz ar pilsētas atmošanos, mostas arī satiksme - tāda, kādu agrāk vēl neesmu pieredzējusi.
Veloriksas (velosipēdveidīgi parvietošanās līdzekļi, kuriem aizmugurē piestiprināta tāda kā improvizēta noplukusi kariete uz diviem pakaļējiem riteņiem, kuros rikšenieks par naudu pārvadā savus pasažierus - diezgan nežēlīgs un smags darbs - pati pamēģināju…, bet par to nākamajā lielajā stāstā, kad rakstīšu par Nepālu), motorikšas, velosipēdi un automobīļi, autobusi un kravas mašīnas, un, protams, austrumos neiztrūkstosie un izplūdes gāzes izverdošie motocikli un rolleri – turklāt, visi kā viens drāžas haotiskā burzmā, pēc sev vien zināmiem satiksmes noteikumiem un nepārtraukti pīpina ar visdažādāko skaļumu un toņu taurēm. Drīz vien iela pārvēršas par haotisku un ausis apdullinošu trako namu. Mūsu vēderi sāk kurkstēt un nolemjam atrast ko ēdamu pirms garā brauciena uz Risikesu. Arī dabiskās vajadzības prasās nokārtot, taču nekur nevaram atrast tualeti. Uz mūsu jautājumu - indieši vienmēr norāda uz ielas malu, nedaudz izbrīnijušies, jo viņuprāt, tualete ir visapkārt, izvēlies tik brīvu vietiņu un dari… sievietēm gan drusciņ sarežģītāk… Dodamies uz priekšu, laipodami starp dubļiem, cilvēkiem un netīrumiem, pa laikam uzmanīdamies, lai neiekāptu kādā suņa vai cilvēka atstātā pēcpuses mantojumā.
Galu galā mums izdodas atrast tualeti, kur no manis tiek paprasītas 10 rupijas (kaut gan pamanām, ka indieši maksā kādas monētiņas, kas vairāk izskatās pēc 2 rupijām). Mums izdodas atrast arī ēdienu un varam doties atpakaļ, gaidīt autobusu. Dūmakainā saule sāk karsēt un iela pildās ar smakām. Pēkšņi pārņem neizsakāms nogurums.
Mūsu laiks ir pienācis un ceļojumu aģents mūs iesēdina velorikšā un paskaidro, ka tiksim nogādāti autobusā. Šī ir pirmā reize, kad pārvietojos ar rikšu un man tas vienmēr šķitis ārkārtīgi necilvēcīgs un nežēlīgs pārvietošanās veids. Redzu, kā smagi mīdams pedāļus, mokās mūsu vedējs. Saules svelmē viņa krekls drīz vien ir sviedros izmircis. Jūtos kā baltā vergture un mani pārņem kauns un nožēla par šo situāciju (vēlāk, kad sapratu, kāda ir patiesā Indija, šādas ķecerīgas cilvēkmīlestības domas manu prātu vairs nenomocīja... ), taču uz autobusu mums jānokļūst laikā un tūrisma aģentūra maksā rikšeniekam par pienākuma izpildi. Līdz autobusam jābrauc pamatīgs gabals, rikša zvalstās trakajā satiksmē un visu laiku liekas, ka teju, teju iekļusim satiksmes negadījumā, taču, pēc kāda laika novēroju, ka, nevienu avāriju neredz un transporta līdzekļi kādā dīvainā, man neuztveramā veidā, pārvietojas bez īpaša satraukuma. Laikam arī haosā ir kāda sistēma…
Pēc pusstundas nokļūstam autobusā. Izvēlamies vietas beigās, pie atvērta loga. Noskretušajā autobusā pilns ar indiešiem un daži mongoloīdu tūristi. Autobuss sāk braukt, iekārtojamies ērtāk un intereses pēc, pajautājam blakussēdošajam indietim, cik viņš samaksājis par biļeti.
Izrādās, ka esam samaksājuši 3 reizes vairāk par biļetes patieso cenu un esam pamatīgi apkrāpti!
Turpinājums sekos.
