Fuck love

Es joprojām viņu mīlu...
Lai gan es pat nemēģināšu minēt cik daudz reižu esmu mēģinājusi izdzēst šīs jūtas no sava prāta.
"Piedod, bet es vienkārši nespēju aizmirst savu bijušo" - tāda bija frāze, ko viņš man paziņoja kādā pavasara vakarā. Un ar to arī beidzās mūsu attiecības. Toreiz es netaisiju scēnu, nekliedzu, neraudāju - saņēmos un mierīgi pateicu : " Nekas, es saprotu tevi."
Tajā naktī es nespēju aizmigt. Sēdēju gultā ar nomierinošas tējas krūzi, rakstiju visu savā dienasgrāmatā...Asaras bira. Bet manā prātā bija nojausma kas teica : "Tas vēl nav viss, jūs vēl būsiet kopā" Nojausma bija tik stipra, ka pārliecināja mani. Es zināju - tas kaut kad notiks, tikai nezināju kad...
Šobrīd jau ir pagājuši 3 gadi. Mēs vēl neesam kopā. Taču es viņam joprojām esmu viena no tuvākajiem draugiem. Vienmēr, kad notiek kas svarīgs - mēs sazvanamies vai sarakstamies - sarunas mums ieilgst, sarakste turpinās stundām. 
Viņš nav vīrieša ideāls. Vienīgā ideālā īpašība ir viņa izskats. Es pat varu uzskaitīt veselu rindu ar viņa negatīvajām īpašībām: - neapņēmīgs, paviršs, dažkārt bezatbildīgs, nav atklāts pret apkārtējiem -melo.
Kopš viņš pārtrauca mūsu attiecības, - viņam ir bijušas četras draudzenes( vismaz tās par kurām es zinu).
Viena no šīm draudzenēm ir arī man laba draudzene. Un tas ir grūti pieņemams, itīpaši zinot,ka viņa ir tikai aprēķina pēc šī vīrieša draudzene...
Ja es būtu normāla - neiemīlējusies, tik neprātīgi, es pat necenstos būt viņam laba draudzene. Bet tagad kad manī joprojām ir šī izteiktā sajūta - starp mums viss būs pa īstam, es nespēju beigt par viņu domāt un beigt viņu mīlēt.
Vai TIK stipra sajūta var būt intuīcijas malds? Es nezinu. Taču esmu mēģinājusi veidot attiecības ar citiem vīriešiem, bet  nekas nesanāk. Es negribu nevienu citu!