Kur tu skaties, kad ej pa ielu?

tāds nu viņš ir - 21.gs cilvēks - pārvietojas ar "aizvērtām" acīm :(

ik pa laikam piemeklē šī atskārsme un gribas tā vienkārši iet pa ielu, bez mūzikas austiņām, bez tās ielas sejas maskas un visu uztvert līdz sīkakajai niansei..un tad rodas tāda vienkārša prieka sajūta un cilvēks pieķer sevi smaidām:)

Es eju un skatos uz māju jumtiem, tur ir tik daudz kā interesanta! Vienreiz es tā pat ieskrēju stabā, bija sāpīgi, tagad vairāk uzmanos, bet uz cilvēku ģīmjiem skatīties nav jēgas...liekas, mūs uztrauc tikai tas, kā otrs saģērbies, esam tik ļoti ierāvušies sevī, ka ne smaida atblāzmas...es jau arī, nenoliedzu, bet vismaz tie jumti dažreiz prieku dara :D

es skatos uz māju logiem, domās zīmēju ainas par tur notiekošo. skatos uz pilsētas putniem - baložiem, kaijām, vārnām, kā tās dzīvo savu pilsētas dzīvi, kā pielāgojušās tai. skatos uz kritušām lapām un zaļajiem kokiem pēdējās rudens dienās, lai saglabātu savā atmiņā šo skatu līdz nākamajam pavasarim. un vēl man patīk pacelt galvu augstu, augstu un vērot māju jumtus, balkonus un debesis. un, dažkārt, paskatos arī uz cilvēkiem...bez pārmetumiem, kāpēc tik skumji, pārguruši vai nekādi skatieni un stāvi, bet vienkārši, kā uz šīs pilsētas sastāvdaļu - visdzīvāko, kas vien var būt, bet arī visskumjāko pilsētas ielās.

veselas tēmas vērts jautājums... :) domājot par cilvēkiem - ir grūti neievērot tos, kuri iet un smaida. tos, kuri ir apģērbuši košu mētelīti vai piesprauduši žaketes atlokam skaistu brošu, vai gluži vienkārši - tos, kuri staro :) man pašai neenormāli patīk vērot - braucot ar riteni vērot mājas, skatlogus, mašīnās sēdošos, jā, nu arī debesīs, protams, patīk skatīties. ik rītu pasveicinu savus foršos pagalma kaķus, izbraucu caur ziedonīti un priecājos par to, ka tāds zaļš pleķītis tur vispār ir. ja būtu automašīnas vadītāja - tad droši vien man ātri vien tās automašīnas vairs nebūtu, jo tā tiktu nošķilta, kamēr šoferiene brīnās :D