Labdien, te atkal jūsu mīļais un pretīgais Otomārs.
Es šeit negribu jums piedāvāt kaut kādu šādu tādu sačākstējušu mācītāju, bet gan... nu, apmēram, tādas miņkas, kas uz bildēm redzami.
Kā viņu sakoļīt, lai viņš jūs novērtētu kā Dievam paklausīgu, bet velnišķīgu grēcinieci, kurai ir nepieciešama īpaša grēku atlaižu terapija? Tas ir sarežģīts jautājums, un šeit stulbai koķetēšanai būs vajadzīga intelekta piegarša.
Davai, mīļās manas, nesāksim ar stulbām pamācībām, kā katoļu mācītāja vālīti intelektuāli aiz vaiga paņemt, šo gudrību jums vairāk vai mazāk Dievs šūpulī ir iemetis, bet gan ar vienkāršu sarunu par viņam tuvām tēmām. Kā teikt, lai jūs neiekristu pašas uz savu stulbumu.
Kas tas ir „ Svētais vakarēdiens”?
Daudzas no jums man tūlīt bļaus:- da pošol tu na.... mācīs mani te džekus koļit! Mana atbilde būs vienkārša un visiem tik rūgti saprotama. Vārdus, ko pirms brīža teica Kristus (sk. fresku) ir vārdi, kas atklāj augstāko cilvēku attiecību traģēdiju- NODEVĪBU! Jā, jā... tā ir tā pati nodevība, kuru jūs uz savas ādas esat izbaudījušas un arī dzen devušam to citam izgaršot.
Milānā atrodas Santa Maria delle Grazie baznīca, kurā no 1497. gada ir apskatāms Leonardo da Vinči roku veidotā freska ar nosaukumu „ Svētais vakarēdiens”
... bet no kā viss sākās? Tajā laikā Milānā valdīja hercogs Lodoviko Moro, kurš dzīvoja visnotaļ izlaidīgu dzīvi. Kāpēc tāds vārds... visnotaļ? Īsāk runājot hercogs bija normāls vecis, kuram patika sievietes. Tā dzīvojot viņam palaimējās iemīlēties vienā skaistā meitenē Beatričē, kuru viņš dievināja un uzskatīja par savu sargeņģeli. Protams, ka arī pēc laulībām viņam bija šādi tādi romāniņi, bet Beatriče viņam bija kaut kas vairāk par parastu gultas biedreni. Bet te hercogu piemeklēja liela nelaime... pēkšņi nomira viņa mīlestība. Vecis konkrēti pazaudēja dzīvei jēgu... salauza savu zobenu un piecpadsmit dienas nosēdēja viens pats noslēgtā telpā. Viņš sajutās viens un pamests... ne jautrās kompānijas, ne svešu sieviešu glāsti nespēja atdzīvināt hercoga zaudēto jautrību. Kad beidzot viņš parādījās sabiedrībā, hercogs apkampa Leonardo da Vinči, kurš arī sēroja par Beatričes nāvi, un traģisko notiku iespaidā Leonardo dzima ideja, kas vēlāk kļuva par vienu no lielākajiem pasaules šedevriem – „ Svētais vakarēdiens”
Pēc Beatričes nāves hercogs pateica – Nē! tusiņiem un sievietēm, un pievērsās neinteresantai dzīvei, bet da Vinči jau strādāja pie savas freskas. Par galveno tēmu mākslinieks izvēlējās to brīdi, kad Kristus pievēršas saviem mācekļiem „ Patiesi es jums saku, viens no jums mani nodos”. Kristus vārdus katrs no mācekļiem uztvēra personīgi... vieni aizdomājās, otrus tie aizkāra, bet citiem lika diskutēt, bet tikai Jūda labajā rokā tur maisiņu ar naudu.
Leonardo vispirms vārdos uzrakstīja savu gleznu, un tā skanēja tā:
„ Viens ir izdzēris, liek nost glāzi un pagriež galvu pret runātāju. Cits, rokas lauzot un pieri grumbās savilcis pagriežas pret savu kaimiņu. Kaimiņš brīnīdamies izplēš rokas, rāda plaukstas, uzrauj plecus un atver muti. Kāds čukst kaimiņam ausi, tas pagriežas, turēdams nazi vienā rokā un pusnogrieztu maizi otrā”
Kad dzīvajā redzēsiet šo mākslas darbu, jūs ievērosiet cik daudz un nežēlīgi ir cietis šis darbs, kurā tik daudz laika un mīlestības kādreiz bija ielicis da Vinčī. Runā, ka mākslinieks ne no šā ne no tā ir meties uz baznīcu un pielabojis tikai vienu detaļu. Viņš ir strādājis no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet bija dienas, kad mākslinieks vispār nepieskārās krāsām, bet cauru dienu tikai stāvējis un skatījies uz puspabeigto fresku. Tāda neko nedarīšana krita uz nerviem domenikāņu baznīcas prioram, kurš uzstāja, ka da Vinči otu nedrīkst nolikt tāpat kā zemnieks arklu apstrādājot lauku. Priors, netiekot galā ar mākslinieku, aizgāja un sūdzējās pašām hercogam, ka redz, da Vinči haltūrē... nestrādā, uz ko hercogs atbildēja, ka māksliniekam ir pilnīga taisnība, jo vispirms tam galvā top glezna, bet tikai vēlāk uz sienas.
Leonardo cītīgi meklēja modeļus, kas vēlāk kļuva par apustuļu sejām. Viņš devās uz pašiem nabadzīgākajiem Milānas rajoniem un tur satikās ar cilvēkiem, viņš sēdēja krogos, kur cilvēkiem stāstīja jaukus, smieklīgus un skumjus stāstus... viņš vēroja to reakciju, kustības un sejas grimases, bet par savu vislielāko uzdevumu viņš uzskatīja, ka ir jāatrod Jūdas seja, kurai ir jābūt tādai, lai nerastos jautājumi par to, ka tieši tas ir tas maita.
Tostarp uz nerviem krītošais baznīcnieks kliedza, ārdījās un žēlojās hercogam par Leonardo lēno darbu. Māksliniekam tas vienreiz bija līdz kaklam, un viņš tam kretīnam teica apmēram šādus vārdus „ Tu b....! Ja es neatradīšu Jūdas galvu... un ja tu mani steidzināsi... Tava galva kļūs par Jūdas seju!”
Leonardo da Vinči radīja pasaules brīnumu, kuram liktenis piespēlēja daudz pārbaudījumi. Pēc dažiem gadiem uz freskas parādījās mitruma plakumi un sāka lobīties nost krāsa. Vēlāk mūki sienā izdauzīja durvis... tādā veidā Kristus un daži apustuļi palika bez kājām, bet virs Kristus galvas piesita ģerboni. Tas vēl bija tikai sākums! Nākošie ar savu „gudrību” izcēlās austriešu un franču karavīri, kuri 18. gs. beigās tur ierīkoja zirgu stalli. Jūs, dārgās manas, lasītājas varat iedomāties kādi garaiņi cēlās no zirgu āboliem!? Freska aplipa ar biezu putekļu un pelējuma kārtu, kuru ik pa laikam notrausa karavīru mestie akmeņi...
Ja jūs papildināsiet viņa stāstu ar savām zināšanām- viņam būs iemesls aizdomāties vai celibāts ir pats labākais kam viņš savu dzīvi un uz āru virmojošo spēku var veltīt...
Pagaidām attā,
Vienmēr jūsu, Otomārs
