|
|
Man vienmēr bijuši apkārt cilvēki, kas mani ir atbalstījuši morāli, slaucījuši manus puņķus, kad izmisusi raudu un žēlojos, cik nelaimīga, pamesta vientuļa esmu. Tā nu es tur tāda nelaimes čupiņa vienmēr sēdēju stūrītī, bet viens man bija - cilvēki, kas mani atbalsta.
Tad kādu dienu sapratu - esmu apnikusi pati sev, ar savu gaudošanu, čīkstēšanu un citām no tā izrietošajām sekām un sāku ar sevi strādāt un domāt labās domas....darbs atalgojās - pašapziņa ir uzaugusi, jūtos labi un pat smejos tās minimālās 15minūtes dienā. Skraidu apkārt, satieku jaunus cilvēkus, aktīvi apmeklēju dažnedažādus pasākumus - vienā vārdā - Skudra forša
....bet - cilvēki laikam ir pieraduši pie čīkstulīgās depresīvās Skudras, jo kaut kā negrib pieņemt jautro lēkājošo ar pustrakām acīm, kas visu laiku bļauj, ka kaut kur ir jādodas - jāsocializējas un vispār viss ir tik forši....un kad Skudra izdomā, ka piektdienas vakaru pavadīs nelietojot alkoholu, tad visi vēl dīvaināk uz viņu skatās un nespēj pieņemt to, ka viņa tāpat jūtas labi - viņiem tas pat traucē...
Sajūta ir tāda, ka stāvi krustojumā un domā - no kuras puses nāks mašīna un uz kuru pusi būšu spiesta skriet...
P.s: Jautājums "Kā Tev iet?" mani jau kādu mēnesi ir ietraumējis...man iet ĻOTI LABI, bet bail to teikt....tas tagad laikam ir grēks....
Tādas lūk pārdomas pašā nedēļas viducī :)
|
Kukarane mācās braukt. 2.daļa
Pēc smagas darba dienas ar cigareti zobos....
Mātes izjūtu izkopšana
Kāpēc būtu jābaidās no vientulības
Es atzīstos
|
ir ir bail teikt, ka iet ļoti labi. pat sev atzīt tos brīžus, ka iet ļoti labi, jo sak, kā kārtīgam latvietim, piepeši taču viss var mainīties :D
Ziņot par nekorektu komentāru