espati.lv

Man bērniņš piedzima Zviedrijā

Man bērniņš piedzima Zviedrijā

Autors: Elīna
Foto: shutterstock.com
2009. gada 26. augusts

Nav noslēpums, ka šābrīža ekonomiskā situācija mūsu dzimtajā zemē nav no labvēlīgākajām ģimenes veidošanai un bērniņa laišanai pasaulē. Daudzām jaunajām ģimenēm un arī ģimenēm ar stāžu šis ir lielu pārmaiņu, pārbaudījumu un pārdomu laiks. Kā dzīvot talāk? Kā nodrošināt visu nepieciešamo pilnvērtīgai dzīvei? Bažas rada arī haoss veselības aprūpes sistēmā. Vai mūsu bērni un mēs paši esam drošībā? Šīs nenoteiktības dēļ ir ģimenes, kas izlēmušas spert radikālu soli – pamest Latviju.

Pirms kāda laika espati.lv lasītāja, topošā māmiņa, blogu sadaļā (lasi šeit) publicēja savu pieredzi, apmeklējot ārstu obligātajām grūtnieču pārbaudēm. Pēc šī stāsta savā pieredzē ar espati.lv piekrita dalīties arī jaunā māmiņa Elīna, kura kopā ar vīru izlēma pārcelties uz dzīvi Zviedrijā, kur pasaulē nāca arī viņu pirmdzimtais.


Lēmums aizbraukt

Latvijā bija tikai krīzes pats sākums, kad mēs sastapāmies ar pirmajām grūtībām. Sfērā, kurā darbojās mans vīrs, panīkums jau bija iestājies. Es vairs nestrādāju, jo biju sestajā grūtniecības mēnesī, un izskatījās, ka pēc gada man vairs nebūs, kur atgriezties. Radās pirmās finansiālās grūtības. Visu problēmu dēļ pasliktinājās arī mūsu savstarpējās attiecības. Uztraucos par to, kā un kur dzims bērniņš, par kādu naudu utt. Sapratu, ka jārīkojas un visticamāk jābrauc prom no Latvijas. Ja kāds apelē pie tā, ka nespēj pamest dzimteni, tad mūs tas neuztrauca vispār. Esam absolūti kosmopolīti, tāpēc īpaši nebiedēja adaptēšanās svešā zemē, galvenais bija atrast pieturas punktu. Apsvērām domu par Kanādu, bet dzemdības tur izmaksātu ļoti dārgi – 5000 dolāru. Likteņa sakritības dēļ ar vīru sakontaktējās draugs, kuram bija sakari Zviedrijā. Tika sarunāts darbs. Sākumā, protams,vīrs ar smagu nopūtu pieņēma domu, ka baltā darba vietā būs jāņem rokā darba instrumenti (darbs celtniecībā), bet priecājāmies, ka vispār varēs strādāt. Pēc nedēļas vīrs jau devās ceļā. Pēc pāris nedeļām pievienojos arī es. Joprojām dzīvojam dzīvoklī, ko noīrējām par vīra pirmo algu un jūtamies lieliski.

Pēdējie grūtniecības mēneši Zviedrijā

Kad vēl bijām Latvijā, pietika naudas labiem ārstiem, apmeklēju samērā dārgu ārstu privātpraksi, jo šķita, ka manam pirmajam bērniņam vajag vislabāko aprūpi. Diemžēl pārliecinājos, ka dārgākais nebūt nenozīmē labākais. Par pirmajām trīs vizītēm ar analīzēm un sonogrāfiju samaksāju tuvu pie 150ls. Šobrīd jau man tā šķiet naudas izspiešana. Nomainīju dakteri, kuras attieksme bija daudz personiskāka (bet tāpat vizīte maksāja 20ls + analīzes) un, kad aizbraucu, viņa sagatavoja visu nepieciešamo informāciju, lai varētu apmeklēt ārstu Zviedrijā un atpakaļ vairs nebraukt.

Pakonsultējos ar māmiņām Zviedrijā un izvēlējos tuvāko slimnīcu, kur dzemdēšu mazuli. Slimnīcas reģistratūrā man izprintēja manai dzīves vietai tuvākās grūtnieču aprūpes vietas. Izvēlējos vienu un pieteicu vizīti. Mani sagaidīja sieviete pusmūžā, kas ļoti labi runāja angliski, lai gan pārsvarā visi zviedri ļoti labi pārvalda angļu valodu. Vizīte šķita ļoti pozitīva, kā arī uz vietas veica dažādas analīzes un atbildes paziņoja praktiski uzreiz. Zviedrijā par grūtnieču aprūpi ir atbildīgas vecmātes, nevis ārsti. Man ne par ko nebija jāmaksā, jo par to visu jau ir samaksājuši nodokļu maksātāji (mans vīrs, strādājot Zviedrijā,  arī tāds ir).
Jā, Zviedrijā ir augsti nodokļi, toties medicīna un un izglītība (pat augstākā!) ir par brīvu. Tālāk no vecmātes uzzināju, ka turpmāk man neko nekur nebūs jāmaksā, jo esam Zviedrijā reģistrējušies un mums ir zviedru personas numurs. Tas būtu pirmais, kas šajā zemē arī jānokārto, un to var izdarīt pāris dienu laikā, ja ir pastāvīga dzīves vietas (jāuzrāda pastāvīgā adrese). No vecmātes saņēmu arī izziņu slimokasei, lai es tiktu reģistrēta bērnu pabalstam, medicīnas aprūpei utt. Tā nu mierīgi gaidīju mazuli un vīrs strādāja.

Dzemdības
Mazais pieteicās divas nedēļas pirms noliktā laika. Naktī uztraukusies zvanīju uz slimnīcu, bet vecmāte, izjautājusi mani, teica, ka viss kārtībā un nekur vēl nav jābrauc. Šeit uz slimnīcu jātiek pašiem – ar personīgo auto vai taksi, kas atbrauks ātrāk, ja teiksiet, ka jābrauc dzemdēt. No šī brīža visu nokārtoja slimnīca, savai vecmātei man vairs nebija jāzvana. Nākamajā dienā biju pieteikusies slimnīcā uz apskati. Mūs jau noteiktā laikā pie slimnīcas durvīm sagaidīja un uzveda uz nodaļu. Sajutos kā privātajā klīnikā. Katram bija sava istabiņa, gaiteņos nebija neviena, izņemot personālu. Mani apskatīja divas vecmātes un apstiprināšanai pieaicināja arī ārsti. Pa šo laiku pastāstīju arī savu stāstu, kā esmu šeit nokļuvusi. Zviedri bja ļoti sirsnīgi, smaidīja un teica – welcome. Par viņiem varu teikt tikai visu to labāko. Tāda sajūta, ka viņi saprot un zina, ko mēs piedzīvojam Latvijā, valstī, kurai savi pilsoņi ir pie kājas.

Pēc šīs vizītes braucām mājās, jo nebija vēl īstais laiks. Bet turpmāk visas sarunas un uzraudzība risinājās pa telefonu. Pēc divām dienām ieradāmies slimnīcā, kur man ierādīja istabiņu. Katras istabiņas durvis ir skaņas necaurlaidīgas, jo izrādījās, ka dzemdības tieši tur arī notiek. Viss bija mājīgi iekārtots. Kad mani pārbaudīja, biju gatava palikšanai. Tā kā priekšā bija gara nakts, mūs ar vīru pabaroja ar siltu zupu un maizītēm, kurās sasprausti Zviedrijas karodziņi. Ko lai saka, patrioti, un patiešām ir, ar ko lepoties. Mani pieslēdza pie visām sistēmām. Dzemdības tomēr vajadzēja stimulēt. Mūs neviens lieki netraucēja, tika izstāstīts, kādi cipariņi jāņem vērā – mazā sirdstonīši un manas kontrakcijas. Vecmāte ienāca reizi stundā. Gulēju gultā un man rokā bija podziņa, ar kuru izsaukt vecmāti. Vīrs sēdēja klubkrēslā, bija ieslēgta naktslampiņa. Kad jautājām, ko vajag mums pašiem vai bērniņam, mums atbildēja, ka neko. Jau sākumā tiku pārģērbta un arī bērniņam viss jau paredzēts slimnīcā, pat drēbītes.

Kad sākās biežas kontrakcijas, vecmāte piedāvāja paelpot smieklu gāzīti, kas palīdzēja – pilnībā vairs nejutu sāpes. Kad spriedām par epidurālo atsāpināšanu, vecmāte mūs nekā neietekmēja, lēmām paši. Tā kā tas mums neko nemaksāja, izmantoju šo iespēju. Drīz sākās dzemdības. Tai pašai manai gultai uzlika kājas, vecmāte sev iededza spilgtāku lampiņu kājgalī. Klausīju, ko vecmāte man saka, un pēc brīža mazais jau bija man uz vēdera. Dzemdībās bija ļoti privāta sajūta, šķita, ka esam tikai mēs ar vīru, jo vecmāte kaut ko teica tikai tad, kad bija nepieciešams. Viņa mūs apskāva, apsveica un teica, ka es esot bijusi amazing. Vēlāk, kad jau bijām atpūtušies, atnāca arī vecmāte, kas mūs sagaidīja. Pēc tam bija cita maiņa, bet tik un tā visas māsiņas un vecmātes bija patīkamas un laipnas – mazo nosvēra, pārbaudīja, sapotēja, saģērba. Mums visai gimenei bija sava istaba. Ar mums atnāca iepazīties galvenā vecmāte.

Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta krūts barošanai. Katrā barošanas reizē vecmāte nāca palīdzēt, lai es ātrāk šo procesu apgūtu. Slimnīcā mūs labi baroja – 3 reizes dienā. Ēdamtelpa gan bija vaļā visu laiku, varēja našķoties ar maizītēm un dzērieniem. Istabā bērniņam viss bija sarūpēts – pamperi, drēbītes, arī slimnīcas drēbes man. Par dzemdībām izdevumi bija minimāli, apmēram 20ls par slimnīcā pavadītajām dienām, kas skaitījās kaut kāda nodeva.

Pēcdzemdību periods
Man ļoti patika, ka galvenā vecmāte bieži ienāca pie mums aprunāties, daudz runāja arī ar vīru, piekodināja, lai viņš par mani labi rūpējas. Šķita, ka viņa veic tādu kā mazo ģimenes stiprināšanas pasākumu. Bērnu pārbaudīja divi ārsti – izskatās, ka viņiem ir uzskats – divas galvas gudrākas par vienu. Pēc tam nāca vēl citi speciālisti, kuri pārbaudīja dzirdi, dzelti utt. Jutāmies patiešām lutināti. Braucot mājās, slimnīca dod talonu, kas nosedz prakstiki visu takša summu. Pēc pāris dienām atgriezāmies uz pārbaudēm, un tad mums iedeva arī visu nepieciešamo informāciju par poliklīniku. Tur bērniņu uzrauga tāda kā feldšere- ne īsti māsiņa, ne ārste. Ārsts apskata mazo 3 mēnešu vecumā. Otrajā vizītē feldšere bija pieaicinājusi tulku, jo nebija droša, ka spēs paskaidrot visu terminoloģiju saistībā ar bērniņa kopšanu. Arī tulku apmaksā valsts, un viņš piedalījās trīs svarīgākajās vizītēs. Valsts sponsorē arī grāmatas par bērnu audzināšanu un D vitamīnu līdz 2 gadu vecumam, jo Zviedrijā bērni nesaņem pietiekami daudz saules. 

Pēc sešām nedēļām man bija jāierodas uz pārbaudi pie vecmātes, kas uzraudzīja grutniecību. Viņa pārbauda visu un aprunājas par izsargāšanos un pārējiem svarīgiem faktoriem. Svarīgi piebilst, ka šeit ir tāda vienota sistēma, jo visa informācija par manu grūtniecību, dzemdību norisi ir saglabāta un ir pieejama jebkuram ārstam. Kad ierados slimnicā, man gan jautāja, vai mani apmierina, ka mediķiem būs pieejama šī informācija.

Katram vecākam ir 240 dienu atvaļinājums ar bērnu. Tēvam obligāti jāizņem 60 dienas, pārējās var atdot mammai. Mēs ar vīru divas reizes nedēļā mācāmies zviedru valodu, skola mums arī ir bez maksas. Arī autobusā vecāki ar ratiņiem brauc par brīvu. Gaidām pabalstus, jo šobrīd ir ļoti daudz imigrantu, un katrs uz kaut ko pretendē. Viņi pārbauda, vai pabalsts nav pieprasīts abās valstīs uzreiz. Pabalstu man piešķirs ar atpakaļejošu datumu, kas Latvijā nemaz nav iespējams. Tā kā neesmu maksājusi nodokļus, tad vēl tiek rēķināts, cik man pienākas.

Uz bērnu dārziem arī jāstāv rindā, bet iespējams pietiekt bērnu piecos bērnudārzos dažādos rajonos un kādā noteikti būs vietā.

Jebkurš var iestāties dzīvokļu rindā, kā arī ielikt rindā bērniņu no dzimšanas. Par to jāmaksā mazliet zem 20ls gadā. Līdzko bērnam ir 18 gadu, viņš dzīvokli var saņemt uzreiz vai arī palikt rindā. Jo ilgāk esi rindā un gaidi, jo labāku dzīvokli iespējams iegūt. Tie ir valsts dzīvokļi, par kuriem jāmaksā daudz zemāka īre nekā īrējot no īpašniekiem.

Mazajam tagad jau ir 4,5 mēneši, jūtamies lieliski un zviedru lutināti. Tagad spodrināsim statusu ar nomaksātiem nodokļiem un gaidīsim, kad varēsim saņemt  zviedru pases.

Saistītie raksti

Grūtnieces saņem naudu par nesmēķēšanu

Ko jūsu attiecībās var izmainīt bērna piedzimšana. III daļa

Ko jūsu attiecībās var izmainīt bērna piedzimšana. II daļa

BAILES no SEKSA grūtniecības laikā...

5 IZMAIŅAS tavā ķermenī pēc DZEMDĪBĀM



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Skudra (viesis), 2009. gada 26. augusts, 09:44

Vot te ir jēga maksāt nodokļus

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2009. gada 26. augusts, 09:44

Man vienmēr ir patikusi Zviedrija . Man prieks par Jums :)))

Ziņot par nekorektu komentāru
latviete (viesis), 2009. gada 26. augusts, 11:05

super. žēl, ka latvijas valsts neapzinās vērtības, kas jāsargā

Ziņot par nekorektu komentāru
krā (viesis), 2009. gada 26. augusts, 12:06

Tiešām prieks par Jums, un to, kuram tiek maksāti nodokli. Labi, ka es iespringu tik daudz un tikai uz to laiku, lai tā māmiņalga būtu pieklājīga. Savai omītei pati varu palīdzēt (un pat vairāk nekā tās valsts kapeikas).

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2009. gada 26. augusts, 13:14

Cik jauks rakstiņš, pilnīgi sagribējās dzemdēt, LV shausmu stāstiņi uzdzen drebuļus un nosit visu vēlmi pēc mazuļiem.

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  6  7  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna