espati.lv

Neatcerēties, nepieminēt, izslēgt no ģimenes - kādas sekas tas rada turpmākajā dzīvē?

Neatcerēties, nepieminēt, izslēgt no ģimenes - kādas sekas tas rada turpmākajā dzīvē?

Autors: Rita Garnaka
Foto: Interneta resrsi
2013. gada 27. novembris

Šķiroties bieži vien gadās, ka, pārtraucot attiecības, partneris tiek „izslēgts no ģimenes”. Par viņu vai nu aizmirst, vai nu apzināti nerunā. Viņš it kā pēkšņi pārstāj eksistēt, jo šķiet, ka „tā būs labāk visiem”. Protams, šādam lēmumam parasti ir savi iemesli, tomēr, ja šķiršanos vērtējam no Helingera sistēmiskās pieejas viedokļa, ģimene ir vienota sistēma, kurā katram cilvēkam ir sava vieta un būtiska loma.

Mums šķiet, ka, aizmirstot par kādu nepatīkamu cilvēku, mēs atbrīvojamies no visām problēmām, kas ar viņu saistās. Patiesībā tādā veidā mēs varam nodarīt ļaunu ne tikai sev, bet arī saviem bērniem, kas „izstumto” radinieku nekad pat nav redzējuši. Kādu izstumjot no sistēmas, tiek radītas psihoemocionālas lamatas, jo, kā saka – „zārks jau nevar palikt tukšā”. Parādās iespējamība dažādu slimību, traumu, negadījumu ienākšanai ģimenē bez racionāla pamata, kuru iemesls ir ģimenes kā sistēmas vajadzība saglabāt savu veselumu un atgriezt ģimenes informatīvajā laukā „iztumto” personu.

Īpaši būtiski tas ir gadījumā, ja šķirās pāris, kam ir kopīgi bērni, jo, pēc sistēmiskās pieejas viedokļa, īsto tēvu vai māti nekas nevar aizstāt. Audžu vecāki ir neatsverami un viņu ieguldījums bērna audzināšanā ir ļoti būtisks, tomēr emocionāli, zemapziņas līmenī bērns ir piesaistīts saviem īstajiem, bioloģiskajiem vecākiem un tam ir neapstrīdamas tiesības zināt par tiem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ bērnam tiek liegta iespēja komunicēt ar īstajiem vecākiem vai zināt par to esamību, visdrīzāk var sākties slimošana, emocionālā nestabilitāte, koncentrēšanās grūtības mācībās u.tml. Būtiski saprast, ka šeit runa ir par pilnīgu kādas personas „izslēgšanu”. Īslaicīga vai ilglaicīga prombūtne, dažādu iemeslu dēļ, protams, arī ir traumējoša, tomēr to mīkstina fakts, ka par prombūtnē esošo personu runā un atceras ar cieņu. Tā ir būtiska nianse!

Ja arī attiecības ģimenē nav bijušas labas – verbālā, emocionālā, varbūt pat fiziskā vardarbība, tanī skaitā alkoholisms, narkomānija, slepkavības, izvarošanas u.c., ignorējot šo faktu un it kā aizmirstot šo cilvēku, mēs sevi tikai mānām, ka problēma ir atrisināta, jo informācija ir iekodēta mūsu ķermenī un zemapziņā, ietekmējot ne tikai pasaules uztveri, bet arī to kā reaģējam uz apkārt notiekošo. Nav bērnam jāstāsta viss sliktais, kas bijis, bet var norādīt, ka konkrētā persona izturējusies vardarbīgi, darījusi pāri, tādēļ arī notikusi šķiršanās. Tas ir būtiski, lai bērns sajūt, ka šķiršanās nav viņa vainas pēc, lai rodas priekšstats par pozitīvu un negatīvu attieksmi, izturēšanos, kā arī par iespējamajām sekām.

Pasaule nav tikai laba vai tikai ļauna un ir svarīgi, ka arī bērns apzinās savas dzimtas stipros un vājos posmus, tanī pašā laikā mācoties piedot un pieņemt cilvēkus tādus kādi viņi ir. Tas nenozīmē, ka ir obligāti jāmīl cilvēki, kas dara pāri, bet ir jāatceras, ka šāds cilvēks eksistē vai eksistējis un ir ģimenes kā sistēmas neatņemama sastāvdaļa, ko nedrīkst aizmirst. Bieži vien tas palīdz „nolaisties uz zemes” un mācīties no citu kļūdām, apzinoties kas ir tas, ko nav vēlēšanās atkārtot un kādas īpašības, personības iezīmes būtu vērtīgi mainīt savā uzvedībā, lai nerastos līdzīga situācija.

Līdz ar to – ja pēc šķiršanās ir lielas dusmas un aizvainojums pret partneri, primāri jāsaprot, ka tā ir jūsu reakcija un ja tikšanās ar partneri nerada drošības vai dzīvības draudus un ir skaidrs, ka viņi abi vēlās tikties, nevienam no vecākiem nav tiesību liegt savam bērnam šādu iespēju.


Saistītie raksti

13 pazīmes, kas var norādīt - LAIKS ŠĶIRTIES

Kad BĒRNA piedzimšana draud IZŠĶIRT ĢIMENI

Es PIEDODU viegli - ATRIEBJOS un aizmirstu...

5 pazīmes, kas liecina, ka ATTIECĪBĀM nav nākotnes

VIŅA māte iejaucas JŪSU attiecībās



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

nezinīte (viesis), 2013. gada 17. decembris, 01:06

Paldies par šo rakstu! Pati esmu situācijā, kad tēvs ir vienkārši "pazudis", neviens par viņu nerunā un neko nezina (jau 20 gadus). Lieki piebilst, ka manas attiecības ar vīriešiem ir pamatīgi sarežģītas, jo katru reizi zemapziņā jūtu bailes, ka arī šis var "pazust", tādēļ pat pati nemanot iekrītu "kontrolēšanas" slazdā un bojāju atiecības. Nenodariet to saviem bērniem! Nekas nav briesmīgāks par apziņu, ka no tevis kaut ko slēpj..

Ziņot par nekorektu komentāru



kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna