Runā, ka attiecībās galvenā ir uzticība. Kaut kā vēl aizvien liekas, ka labāk ir daļiņu sevis tomēr paturēt un līdz dvēselītei neatdoties. Es nekad nespēšu uzticēties otram pilnībā. Protams, no vienas puses tā ir problēma, bet no otras tas vienkārši ir pašsaglabāšanās instinkts. No visiem pāriem, kuri ir man apkārt nav neviena tāda, kurā otra pusīte nebūtu krāpusi. Parasti jau tie, kuri krāpj paši ir visgreizsirdīgākie. Diezgan stulbi jau ir pārmest otram, to ko redzi apkārtējos. To vienkāršāk nosaukt par slimīgo greizsirdību, bet darbojas elementārā matemātika - krāpj viens, ja tā neesmu es tad.... un doma, ka ja tas vēl nav noticis, tad kādreiz notiks... Nu protams, ja jau dziedādama viņam riņķo apkārt, tad vienu dienu tas apniks un viņš parūpēsies, lai būtu iemesls Tavām gaudu dziesmām. Kā vienmēr ir alternatīvā aizstāvība - nu re es tak zināju, ka vienreiz tas notiks! Pārsvarā ir tā, ka krāpj nevis tās, kuras ir aizdomīgās, bet gan pārliecinātās. Tās kuras pasaka nekad, nekad- mani jau noteikti ne, mums ir mūžigā mīla, tad viņas donžuāns pat īpaši neslapstoties aplaimo pārējās. Labāk, lai paliek šaubas un vēlāk vari pateikt, ka jau nojauti, nekā pēc tam nolido no 7tā stāva. Pēc pieredzes- aizdmomām vienmēr ir kaut kāds pamats. Tas gan atkarīgs no tā, kas katram skaitās krāpšana, tomēr Tu vari darīt tieši to pašu ko otrs... ja viņš tam piekrīt, tad jau viss o.k. un tādas ir jūsu attiecības, tikai diemžēl ir tā, ka ja jautā vai arī tā vari darīt, ja jau tas neko nenozīmē, tad atbilde ir - dabūsi! :)
tad gan traki, ja apkārt tikai tādi pāri, kas krāpj viens otru.
Ziņot par nekorektu komentāru