|
|
Šī būs atbilde autorei, kuras vīrs viņu tā iznerrojis, ka pēdējo glābiņu viņa meklēja, rakstot šo mokpilno vēstuli.
Mans draugs, šķiroties no sievas, jautāja viņai, kas bija par iemeslu, kāpēc viņa aizgāja prom? Un viņa atbildēja, ka bija pārvērtusies par drāžamu gaļas gabalu. Ziga sieva teica šādus vārdus: „ Zigi, lai to izturētu, ir ļoti jāmīl tevi”.
Protams, es pilnīgi piekrītu autorei, ka šī te kopošanās var apnikt - kas par daudz, tas par skādi, bet te mums, tfu! - kādiem mums!? Jums!... būtu žēlsirdīgi jāiedziļinās tajā nožēlojamā nelaimes čupiņā, kura ķoķis no rīta un vakarā meklē ceļu starp jūsu ciskām, lai tur iespraustos. Tas nabags ir vienkāršs dabas primāts, kurš pat nespēj apjēgt, ka visuvarenie Dabas spēki viņu uz šīs zemes ir radījuši ar vienu pamatmisiju - kādai iespraust un iešaut viņā savu spēku, jo zemapziņa saka viņam priekšā, ja to neizdarīsi tu, tad to izdarīs kāds cits! Lai cik dumji tas neizklausītos, katrs tēviņš sevi uzskata par pašu labāko, un tāpēc viņa pienākumos ietilpst atstāt pēc iespējas vairāk pēcnācējus. Viņa devīze - ja ir sieviete, tātad viņā vajag iespraust! Viņš momentāni noskanē sievieti... pupi ir, spēcīga pakaļa ir, smaida, ačele mirdz... vesels skuķis, manus bērnus iznēsās un nobaros! O! Tas tik man ir vajadzīgs!
Tagad mēs aplūkosim šķērsgriezumā mātīti un viņas kniebšanās apetīti. Kāda tur viņas izcelsme no Venēras!? Viņu arī stārķis tepat kāpostu laukā iemeta. Viņa arī grib, lai to kniebj, bet tomēr grib, lai vālē spēcīgs vecis, nevis tas tur puņķainais ņuņņa – Nu, zaķīt, mincīt, pelīt, nu, jūūūti? Nu, lūdzu... lūdzu, lūdzu. Da viņai vienkārši tās vienas un tās pašas dzīvesbiedra kustības, viņas apčamdīšana un vārdi ir tā pieriebušies, ka viņai tas nesagādā gandarījumu. A, vot, ja viņas garos matus kāds ērzeļa tipa mačo uztītu uz rokas... spēcīgi to pagrieztu pret sienu, tā, lai viņas krūtis sajustu aukstās betona sienas pieskārienus... tad pats dupsis nekontrolējami pašautos pretī izbadējušam rupeklim... un rastos tāda apetīte... un aizietu tādi trādi rīdi, ka pat saviem mazmazbērniem būtu bail stāstīt.
Daudzas no jums, lasot šīs atziņas, žēli nopūšas... ja man būtu tāds jāklis, es tam nekad neatteiktu! Izbeidz, ja?... Neatteiktu. Tagad tu tā saki. Pēc gada tavs mīļotais gulēs tev blakus, mocīsies ar vispārējo ķermeņa spermas toksikozi un tev būs pilnīgi vienalga, kā viņš jūtās.
Tagad, kur ir risinājums šai problēmai!
Nepārtrauktā vecenes gribēšana, es atvainojos, sievietes vālēšana, varētu būt saistīta ar to, ka puisis domā, ka viņš sievieti nav līdz galam iekarojis. Jo viņa vairāk saka: „Nē!”, jo vairāk viņam to vajag izcirst! Pēc principa - jo vairāk es nedabūju, jo vairāk man vajag! Nenoliedzami, šitādi veči ļoti mīl savas sievietes, un NEKAD! tās nepametīs (vispār visādi mēdz gadīties). Kamēr tēviņš to līdz galam nebūs iekarojis, viņš no tās neatkāpsies. Tāpēc es atklāšu vienu noslēpumu: priekš sieviešiem tas ir izdevīgi visu laiku ķoķi turēt badā. BET atkal, lūdzu tikai nepārforsējiet!
Ko darīt?
Regulāra „Nē...e” teikšana viņā uztur KAISLI!!!!! Viņam iekšās viss vārās, testasterons burbuļo! Visi organisma resursi ir novadīti tikai uz mazo astaino puscilvēku ražošanas iekārtām.
WOW! Tas jums ir kaut kas jauns?
Vienu nedēļu... nu divas... novālējiet viņu tā, ka, lai viņš nezin ne rītu, ne vakaru. Protams, ka tas prasīs lielu piepūli, procesā būs iedarbināta visa muskulatūra, bet vajag, lai mājās iestātos miers. Sūtiet visādus stulbus sms, ka tipa, jau pludoju.... gribu, svīstu, svilstu... esmu uzkaitēta utt. Radiet viņā pārliecību, ka viņš ir Ogo... go... go! Izsūciet no viņa salmiņa visu kokteili! Visu! Un slauciet vēl... vēl... vēl. Strādājiet uz maksimumu!
Es pat pieļauju domu, ka pašai sievietei beigu beigās iepatiksies.
Ak, kungs, par tik atklātu pamācību es varu nokļūt Salamana Rušdī situācijā...
Viss pietiek!
Vienmēr jūsu, Otomārs.
P.S. ... bet var gadīties, ka viņš tās divas nedēļas iztur un viņam iepatīkas. Kurš vainīgs? Tu pati! Jo divu nedēļu terapija nebija veikta pietiekošā kvalitātē, vai arī tu esi tāda... tāda /cenzēts/ (mīļā miera labad es pats to ierakstīju), kura ir radīta, lai tevi visu laiku gribētu... un tici man, nekas šeit nepalīdzēs, tu vari ieaugt spalvās kā mežonis, valkāt flaneļa apakšveļu un staigāt pa Rīgu sūdainos gumijas zābakos... tik un tā tevi izdrāzīs! Tāpēc samierinies un gaidi savas dzīves pēdējo dienu, kad, no tās atvadoties, tavi pēdējie vārdi būs: "Yes! Es izturēju!".
|
|