espati.lv

Sieviešu draudzība – bīstamas spēlītes vai vērtība?

Sieviešu draudzība – bīstamas spēlītes vai vērtība?

Autors: Džozefīne Millere
Foto: Internets
2008. gada 8. decembris

Runā, ka vīriešu draudzība esot stabila un uz mūžu, bet sieviešu draudzībā visu laiku jābūt modrai: un ja nu... Mēs esam viltīgas aprēķinātājas, aukstas, egoistiskas maitas. Vismaz visdziļākajā savā būtībā mēs nekad nespējot uzticēties citai sievietei līdz galam. Vai tiešām? 

Man tam gluži negribētos piekrist, ka sievietes var būt tikai vēsas aprēķinātājas un emocionāli buldozeri. Galu galā – draudzībā kā tāda pati par sevi jau ir gaužām noslēpumains un sarežģīts emociju kopums. Katra ir citādāka.
Reti kura nav redzējusi kaut vienu sēriju serālam “ Bīstamās mājsaimnieces”, kur centrālais stāsts ir par sieviešu draudzību un viņu likteņiem. Tā notiek arī ikdienā – īstajā dzīvē.

Kad patiesums savijās ar aprēķinu
Mēs esam trīs. Bijām četras. Vidusskolā 10. klasē mācījāmies mēs ar Katrīnu. 11. klasē ieradās Laura. Viņa bija iesākumā novērošānas pozīcijā, bet samērā atsaucīga un tāda - “kruta”, kā teiktu tolaik. Viņai bija ļoti īsi mati, slaida, pagaru snīpi. Galu galā – azartiska un dullībām. Sākām draudzēties.

Mēs visas bijām TIK atšķirīgas, bet – labākās draudzenes. Es biju tā prātīgā, pelēkā pelīte, Laura – 16 gados bija jau ārstējusies no narkotiku atkarības, Katrīna – tieviņa skaistule, pēc skata “pareizā”, bet kopā ar Lauru plosījās uz nebēdu, emocionāli iesaistot arī mani. Izgājieni reizēm pārsteigtu pat ļoti pieredzējušas sievietes – uzdzīvotājas. Tomēr – mums ikdienā bija jautri, man ne prātā nenāca nosodīt vai šķobīties. Tas viss bija tikai starp mums.
Beidzot vidusskolu, mēs katra uzsākām savu ceļu. Interesanti, ka mūs visas strīs vienoja vienāda interese par kādu profesiju, tomēr es izvēlējos sekot savai Lielajai Mīlestībai un iestājos Dizaineros. Tos es būtu pabeigusi izcili, ja vien mana Lielā Mīlestība nebūtu uztaisīju skaistu autoavāriju... Draudzenes pabeidza katra savu skolu, mums pievienojās Katrīnas kursabiedrene. Mazliet nervoza, bet stabila būtne – Melisa. Mēs visas turējāmies kopā. Tomēr Laura, kā izrādās, nebija ļāvusi sev pieķerties šai draudzībai. Viņa arvien retāk ar mums tikās, sākusi strādāt vienā no Latvijas žurnāliem. Tur viņa ieguva citas draudzenes.
Par mūsu draudzību kāds kopīgs paziņa (Katrīnas izbijis mīļākais) reiz izteicās, ka par mums varētu uzrakstīt vismaz triloģiju, spēcīgu ziepju operas cienīgu scenāriju. Laikam jau es ar Lauru piegādātu vistrakākos sižetus: Laura kriminālcienīgus, es – raudam gabalus.
Laura no mūsu kompānijas atteicās pati, neizprotamu iemeslu vadīta. Varbūt tās bija narkotikas... Viņa nāca no lieliskas ģimenes, kurā mēs tikām uzņemtas ļoti sirsnīgi un vēlīgi. Taču tad notika neizprotamais: skaistā un gudrā meitene izvēlējās TO dzīves pusi, kura valda narkotikas, vardarbība un meli. Mums sāka melot nepārtraukti, pie apvāršņa parādījās tad, kad viņai vajadzēja naudu. Tad viņa uzradās kārtējo reizi, kad man jau bija sākusi brukt laulība. Tobrīd man es nespēju palīdzēt ar naudām. Un to arī vairs nevēlējos. Bet palikt vienaldzīga - nespēju vai nemācēju.
Pēc bēgšanas no policijas ar zagtu auto, viņa iepazinās ar sakarīgu puisi. Nonāca mājas arestā, kuru uzlika tēvs. Es uzdrošinājos iedod auklēt viņai savu dēliņu, kas nāca par labu viņai. Viņa atplauka. Viss likās nostājamies savās vietās. Devu viņai darbu arī ofisā. Taču, kad sākās krīzes laiki, viņa pazuda.Kopš tā laika netiku viņu manījusi. Ziņas nedeva nevienai no mums, Melisa par to visu klusēja, bet mums abām ar Katrīnu sirds sāpēja. Mums jau bija neizteikta vienošanās, ka vairs neļausim sev atkal un atkal skriet pakaļ sievietei, kura reiz bija tik uzticama draudzene. Acīmredzot... nebija viss.

Šobrīd? Šobrīd viņa gaida mazuli. Melisa reiz aizrakstīja draugos. Atbilde atnāca. Kad mazulis piedzims, viņa tad noteikti atsākšot kontaktēties ar mums atkal. Bet tas sāp. Mazliet ir vilšanās sajūta, kā nodevība. Ar savu palīdzību neuzmācāmies, bet neatstājām nelaimē. Tāpēc sāp tieši tas, ka mēs vairs neesam vajadzīgas pat tik daudz, lai pateiktu – man iet labi, priecātos jūs atkal satikt, kaut lai paklusētu, bet – kopā.

Katru reizi, kad mūsu trijotne atkal tiekās pie manis mājās (man vienīgajai ir partizānu bars – bērni), tā ērtāk, tad šis jautājums vienmēr tiek pacelts. Vai Laura nav devusi ziņu? Diez', kā viņai iet? Smeldzīgi... Ir savas baltās puses - man un Katrīnai tagad ir lieliski draugi, kā brāļi. Abi ir Lauras bijušie puiši, kuri mums kļuva par labiem draugiem reizēs, kad Laura izdomāja izstrādāt savus pigorus.

Jā, man ir vēl viena draudzene, ar kuru mācījāmies vienā skolā. Viņa klasi augstāk. Viņa ir man ļoti mīļa, bet no tām sievietēm, ar kurām draudzībā ir jābūt uzmanīgai. Bet tas jau ir cits stāsts...
Kā jums šķiet: vai sieviešu draudzība tiešām ir tikai veids, kā turēt redzes lokā ienaidnieku, jābūt uzmanīgai ik uz soļa, ik uz vārda? Vai arī tā ir patiesi spilgta vērtība?
 
 


Saistītie raksti

Vai sievietes spēj būt labas draudzenes?

Dzīvot kopā ar draudzeni - sarežģīti?

Meitenes! HELP!

Tavs BIJUŠAIS tiekas ar tavu DRAUDZENI - kā rīkoties?

6 pazīmes, kas liecina: TEV ir toksiska DRAUDZENE



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna