espati.lv

Sliktā varone

Sliktā varone

Autors: elza
Foto: www.azjamon.com
2010. gada 17. augusts

It kā jau skaidrs, ka nav labais tonis blogu pārvērst par publisku čīkstētavu, kurā pažēloties par nespēju realizēties savstarpējās attiecībās, bet reizēm tieši tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Draudzenei pietiek savu problēmu, mammu negribas satraukt ar asaru jūru un kabataslakatu kalniem, bet neviena cita, ar ko kopā paraudāties, nemaz nav. Tāpēc, lai iet – te būs mana līdzšinējās dzīves lielakā kļūda uz paplātes. Atklāti un godīgi. 

Visiem zināms, ka būt mīļākajai ir slikti, grēcīgi, zemiski un visādi citādi bezgala nosodāmi. Arī es ar šo domu dzīvoju. Līdz šim. Skaitīju to kā atgādinājumu, kad manā klēpī, šķiet, dvēseli izraudāja mana draudzene – publiski pazīstama (precēta) vīrieša mīļākā un man lūza sirds uz to visu noskatoties un nespējot palīdzēt; skaitīju to kā mantru, kad viņa ar sajūsmas atspulgu sejā stāstīja par brīvdienās kopā pavadītajām dažām stundām kā pasaules lielāko laimi un es pie sevis nodomāju – ar mani gan neviens nekad tā neapiesies; skaitīju tos kā buramvārdus, kad nācās uzzināt par draudzenes mīlestības objekta šļūcieniem ar citām jaunkundzēm un es, labu gribēdama, par atklātību saņēmu niknus šņācienus un zibeņus; skaitīju to kā lūgšanu, kad viņa gala beigās bija morāli un fiziski sagrauta, un atgādināja staigājošu rēgu. 

Jā, tagad viņa ir laimīgi precējusies, audzina meitiņu un es ļoti priecājos par viņu. Bet. Neiedziļinoties sīkumos un nemēģinot sev meklēt attaisnojumus, varu teikt, ka nu ir pienācis brīdis, kad arī man izejams šis evolūcijas ceļš. Un ziniet – es nezinu, kas viņai par aknu, bet es to vienkārši nespēju. Nespēju!! Viss ir nesaprotami samudžinājies. It kā jau es vēl joprojām saprotu, cik šausmīgi, slikti un nožēlojami tas ir, ka man nav nekādu tiesību ko tādu nodarīt citai sievietei, ka esmu šausmīga persona, bet šie saprātīgie secinājumi atslēdzas ik reizi, kad viņš ir manā tuvumā. Es nicinu sevi par to, ka samierinos ar nozagtām stundām un slepenām telefona sarunām, ka priecājos par atliekām no svētku galda – vēl vairāk, es ne tikai priecājos, es tās pilnām mutēm riju kā izbadējies dzīvnieks. Un visbriesmīgākā ir apziņa, ka vainīga esmu tikai un vienīgi es pati. Ka tikai manos spēkos ir tam pielikt punktu. Jāsaka gan, ka jau vairākkārt esmu to mēģinājusi darīt, bet vienmēr atkal salūstu un kļustu vāja pret viņa mīlestības (?) un uzmanības apliecinājumiem. Un galu galā, pret viņa asarām, kas kā pupas birst uz manām rokām. 

Viss, ko es šobrīd vēlos, ir rast spēku pielikt punktu šim absurdajam sakaram, kurā lielākais ieguvējs ir viņš, jo tā esmu es, kas svētkos var viena gaudot uz mēnesi, kamēr viņš sildās savā ģimenes idilles omulībā. Tā esmu es, kas nakts vidū var pamosties un tik ļoti gribēt viņu sev blakus, bet tad sāpīgi apzināties, ka viņam šobrīd blakus guļ cita sieviete. Un, iespējams (tas pat būtu visai loģiski), ka ne tikai guļ blakus. Tā esmu es, kas paliek viena, rijot gaužas asaras ar visiem vakariņu traukiem un to saturu, jo viņam gadījusies neparedzēta situācija. Tā esmu es, kas katru reizi mazliet nomirst, kad, esot kopā, zvana Viņa – sieviete, kurai pavisam noteikti ir tiesības to darīt, kad un cik bieži viņa vēlas, kamēr es nedrīkstu nedz atbildēt uz īsziņām, nedz piezvanīt tad, kad man vienkārši gribas ar kādu parunāties. Un tā esmu es, kurai, nedod Dievs, tuvumā pagadīsies kāds cits vīrietis, kurš izrāda simpātijas, vai kurai plānā kāda izklaide jautrā kompānijā – skandāls un lūpas uzmešana kā likts. Un es zinu viņa skaļi neizteikto vēlēšanos un mūsu attiecību redzējumu – man jāsēž mājās, izklaidēties (ja kompānijā ir vīrieši) es nedrīkstu, un man vienmēr jābūt gatavai satikties, ja viņam to gribas, citādāk skaitās, ka man citas lietas ir svarīgākas, nekā viņš. Tā esmu es, kura to visu ir pelnījusi. 

Tagad, rakstot un pārlasot, es atkal redzu skaidri, cik tas viss ir apkaunojoši. Cik zemu es esmu kritusi. Kādā atkarībā es esmu nonākusi. Ja vēlaties kaunināt, pārmest vai noriet – netērējiet enerģiju – es tāpat lieliski apzinos, cik liela maita esmu. Arī žēlošana man laikam nav vajadzīga, tikai gribētos, lai kāds pasaka – es tevi lieliski saprotu un tu tiksi ar to galā! Tu neesi uz visiem laikiem izraidīta no dzīves. Un reiz tu izpirksi šo savu nodarījumu. Kaut kad. Kaut kā.

Saistītie raksti

5 pārsteidzošas lietas par KRĀPŠANU – atzīstas VĪRIEŠI

6 AIZLIEGTI paņēmieni, ko SIEVIETES izmanto attiecībās - stāsta VĪRIEŠI

Kāpēc krāpjam MĒS, kāpēc VIŅI?

Es esmu TAVA vīrieša mīļākā...

Es PIEDODU viegli - ATRIEBJOS un aizmirstu...



Pastāsti draugiem: draugiem.lv twitter.com twitter.com

> Komentēt

Kristīne (viesis), 2010. gada 17. augusts, 15:37

Pati jau tikko sarakstīji veselu kaudzi ar mīnusiem šajās attiecības. Ko tu vēl gaidi??!?!?!

Ziņot par nekorektu komentāru
sieva (viesis), 2010. gada 17. augusts, 16:55

jautājums - kāpēc vispār sāki attiecības, ja zināji, ka vīrietis nav brīvs?

Ziņot par nekorektu komentāru
viese (viesis), 2010. gada 17. augusts, 17:35

Smuki uzrakstīts! Man patika lasīt, jo viss kā melns uz balta ir redzams, skumjākais ir tas, ka šādās situācijās neviens neredz vīrieša vainu - viņš izmanto sievieti un pazemo, tā vietā, lai godātu un cienītu!!!

Ziņot par nekorektu komentāru
Niks (viesis), 2010. gada 17. augusts, 18:10

Es arī esmu bijusi šādā situācijā, kauninājusi sevi tieši tādiem pat vārdiem. Tā ir kā atkarība, Tu apzinies cik slikti tas ir, bet nespēj pielikt punktu. Mans stāsts beidzās ar faktu, ka šobrīd esmu kopā ar to cilvēku, bet pirmā doma, kad viņš man pateica, ka nu ir brīvs, bija nē, es nevēlos, es nemaz nevēlos savādākas mūsu attiecības.

Ziņot par nekorektu komentāru
Di (viesis), 2010. gada 17. augusts, 18:12

Tiec no viņa vaļā!

Ziņot par nekorektu komentāru
1  2  3  4  5  6  7  8  


kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna