Slinkā vecmeita

Bieži domāju, ka Radītājs, lai kas viņš arī būtu - vīrietis, sieviete vai kas cits, ir totāli pasmējies par visu cilvēci, apdāvinot mūs ar tādām īpašībām, kas tikai traucē loģiski un racionāli rīkoties. Ko tur liegties, arī es, radīdama jaunu pasauli, uzmeistarotu visvisādus raibus ērmus, citādi taču nav nekāda prieka skatīties, ko tie tur dara un kā dzīvo. Katrā ziņā, esmu pārliecināta, ka mūsu Baltais Tēvs ir īsts humora vecis, jo, paskatoties uz sevi un citām man līdzīgām no malas, es nespēju saprast, kāds tad īsti ir mūsus eksistences mērķis, ja ne kāda augstāka spēka izklaidēšana.

Sievietes dažreiz ir nāvīgi smieklīgas. Un "dažreiz" ir tāds ļoti pieticīgs vārds. Nav noslēpums, ka vīrieši mūsu zemē ir mazākumā, tāpēc neskaitāmu vientuļnieču skumšana pēc mīlas drauga ir saprotama. Tikai pēdējā laikā man prātā arvien biežāk nāk teiciens par cūkām un apelsīniem. Tos apelsīnus cūkām nevajagot bērt, un taisnība laikam vien ir.

Kā jau dažs labs lasītājs būs ievērojis, esmu brīva sieviete, kurai tāpat kā vairumam neaizņemto dāmu laiku pa laikam uzmācas grūtsirdīgas pārdomas par mīlestības, uzmanības utt. trūkumu.
Tā nu notiek kārtējais vakars tikai sieviešu dzimuma lokā, kur pēc otrās kaut kāda dzēriena glāzītes sākas tradicionālā nīdēšana par gaismas neesamību dzīvē, vīriešu pasivitāti vai visa stiprā dzimuma izmiršanas draudiem. Citēšu draudzeni: "Kur lai dabū vīrieti? Kur vispār var iepazīties? Nav pasaulē vīriešu..." Atļāvos atgādināt par Pēteri, Nauri, Lauri, Andri, kuri izmisīgi vēlējušies tapt pamanīti, dažādi izpaužoties - viens pat bija pašrocīgi un pašgalvīgi sameistarojis vājas, bet tomēr dzejas rindas. Neskatoties uz to, visi kandidāti, izrādās, bija no kategorijas "nu ko tad tie"...

Dīvainas lietas notiek arī ar mani. Lai gan bieži esmu bijusi vaimanu aktīva dalībniece, pēdējā laikā esmu sākusi uztraukties par savu veselo saprātu. Lieta tāda, ka izskatās - esmu pievaimanājusi dažus pielūdzējus. Un ko es daru?! Es "netieku" ne uz kino, ne bāru, ne kur citur, kas varētu būt tulkojams kā plus mīnus romantisks randiņš. Manā priekšā ir nomests vīrietis - 8 no 10 vēlamajiem parametriem (un būsim atklātas - 10 no 10 ir fikcija), bet es fiksi lavos prom pa sētas durvīm. Manā priekšā zīmējas potenciālo "attiecību" attīstības nenovēršamā gaita - suši, kino, vīns, pirmais sekss, pirmā reize, kad tevi no rīta kāds ierauga bez make-up. Ja šis pārbaudījums ir izturēts, sākas jau nopietnāka kopīgo un atšķirīgo īpašību iepazīšana un testēšana. Un tad jau pienāk reize, kad viņš tīra zobus tad, kad tu turpat sēdi uz poda. Vai es maz to gribu? Sapratu, ka man ir sasodīts slinkums ar to visu krāmēties, jo sākumā vēl notiek mazais "es esmu tik laba un skaista"  smadzeņu pūderēšanas scenārijs. Atzīšos, smuka kleita man ir tikai viena - tātad vienam vakaram, tālākais jau būs tīrais murgs - kapeiku grabināšana smukākam topiņam vai krūšturim... Ehhh, nu kas tas ir - vecums vai slinkums? Kā var vienai prātīgai sievietei šķist, ka viņa vislabāk jūtas vecajos labajos šņorzābakos un platajās biksēs, kas padara vismaz par 3 kg resnāku? Kā var nomainīt vakaru ar šarmantu tēviņu pret čipsu paku un filmu par dzīvniekiem datorā?

Kāda varbūt teiks, kad būs ĪSTAIS, tad zināsi. Nez, kā es zināšu, ka tas ir īstais, ka pat nespēju saņemties to uzzināt. Es pat vairs nespēju sevi piespiest skaust, kad precas kāda no manām skolas laiku paziņām vai kādai ir bijusi romantiska nedēļas nogale viesu mājā a la "Taurenīši".  Mani sapņi par omulīgu dzīvoklīti ar koka grīdām un terasīti arī nu jau šķiet kā Margaritas Stārastes ilustrācija vecā bērnu grāmatā. Not real. Vārdu sakot, esmu sveicināta slinko vecmeitu pulciņā.