|
|
Cik daudz izraudāts un izrunāts. Pārdomāts gan par, gan pret. Vai tiešām tā ir mīlestība, kas neļāva aiziet? Vai tikai bailes no pārmaiņām un palikt vienai? Vai cilvēks, kas tevi tā spējis sāpināt tiešām nožēlo ko izdarījis, vai tiešām viņa mīlestība pastāv? Un kas tā ir par mīlestību, ja spēj likt ciest otram tā, ka dzīvei vairs nav jēgas? Ir pagājis nedaudz laika, mēs esam kopā. Ir brīži, kad lidoju un aizmirstu visu uz zemes, atkal ilgas, ātrās skriešanas mājās, domas ko gatavot vakariņās, tuvojās dzimšanas diena ko gan viņam tādu uzdāvināt utt...., bet tad seko kritiens, kas liek just savu salauzto sirdi. Un nebeidzamās, mokošās domas....ko viņi darīja, kā viņi darīja...kur biju es kad viņi bij kopā...cik no tām reizēm , kad nevarēju sazvanīt viņa viņam bij blakus....un atkal asaras un sāpes, sāpes, sāpes. Tieši šajos brīžos skatoties uz cilvēku, kas tev licis tā ciest, bet kuru tomēr mīlu, es jūtu kā pazaudēju sevi un noslīdu kā paklājs pie viņa kājām, uz kura viņš tā it kā negribot, pus gadu slaucījis kājas. ......Neviens uz šīs pasaules mēs neesam svēti un ideāli. Katram ir tiesības kļūdīties. Un katram ir tiesības uz otru iespēju. Nezinu vai es rīkojos pareizi, nezinu vai mums kas izdosies atkal, bet varbūt mēģināt vajag pirms izšķirties par lielā punkta pielikšanu. Ja ir kāda, kam ir pieredze šajā murgā ko rakstīju un ja ir kāda kas saprata, kas te rakstīts. Padalieties, dažreiz ir brīži, kad vienkārši zūd jēga visam.
|
Kā izārstēties no greizsirdības?
Par uzticību vai pareizāk sakot- neuzticību
Kad tas beigsies?
Emocionālais romāns - kas tas tāds?
Esmu krāpis savu sievu
|
Neviens vīrietis nav tā vērts, lai sevi padarītu par kājslauķi, pie kam, labprātīgi. Ļoti lieliskti Tevi saprotu, jo biju līdzīgā situācijā, tikai tās mīļākās mainījās, bet kad palaidu, lai skrien, sākās vēl manis noniecināšana, ka neesmu bijusi pietiekami laba, bet, kad liku priekšā savus argumentus, tā kļuva visai kluss, lai vai kā, varu pateikties tām sievietēm un bijušajam, kuri necienīja ne savas, ne citu attiecības, jo šobrīt esmu kopā ar ļoti kolosālu vīrieti. Ko Tev ieteikt... hmm... sāc domāt tikai par sevi, atrodi blakus nodarbes, par kurām "piemirsti" painformēt, ja zvana Tev, necel pēc pirmā telefona pīkstiena, vislabāk, necel vispār. vienā vārdā - esi neatkarīga no viņa, parādi viņam, ka viņš nav visa Tava dzīve, ka Tev tomēr esi svarīga arī Tu pati, palutini sevi ar ko tādu, ko sen esi kārojusi, neatdod sevi visu tikai viņam. Mīli sevi, neesi mazohiste pret sevi. Ir ļoti grūti "palaist" vaļā cilvēku, kuru, kā Tev šķiet, mīli. Ir ļoti grūti nebaidīties no pārmaiņām dzīvē, bet padomā, kas būs labāk, ciest, vai tomēr būt pašai.'Vēlreiz iesaku - mīli vispirms sevi, redzēsi, kā citi tieksies pēc Tavas mīlestības. Vēl vari pameditēt, palīdz, lieliski palīdz.
Ziņot par nekorektu komentāru