dzozephine.espati.lv

Nekad nedariet, kā es!

Vakar mamma zvanīja. Pateicu, ka nevaru runāt, jo sācies ugunsgrēks. Piemirsu piemetināt, ka tas ir seriāls “Ugunsgrēks”. Nekad, nekad tā nedariet! Otrā klausules galā mans tēvs jau bija gatavs viņu slaidā kritienā uzķert uz ožamā spirta spilvena.

Kad mana mamma nobrēcās: “Kooooaaaa! Ko bērni?”, es vēl nepiefiskēju, par kādu ugunsgrēku VIŅA runā, un nevainīgi atbildēju par savu domāto seriālu: “Viņi kā reiz tagad to skatās, tikko pārģērbušies pidžammās. Viņiem patīk!”

....

Es neatkārtošu savas mātes vārdus... Viņa man tāda jūtīga un emocionāla. Nekad, nekad nedariet tā!

Maniem bērniem ir parādījies ārkārtīgi mistisks paradums. Neciešu bardaku. Tāpat kā čības. Pieriebjās kādā brīdī uzkāpt uz mazmazītiņa klucīša ar basām kājām, kas nemaz nav tīkami. Tad parasti uzreiz atskan mana taure: “Lai es neredzētu vairāk šo bradaku jūsu istabā”. Bērniem ir mierīgs: “Jā, jā, labi, mammu!” un... viņi vienkārši aiztaisa savas istabas durvis, smaidīdami Holivudas stilā. Manam skatienam, taču, vairs nevīd tas nežēlīgais klucīšu bars... Tikai aiztaisot durvis, manam skatienam pazuda viss viņu bardaks. Praktiski, jā gan!

Ēdiet, lūdzams, biezpienu! Ka nesanāk, kā man.

Nesen mana mamma svinēja savu dzimšanas dienu. Es uzvilku savas ¾ bikses - melnas, pavecas un bezgala mīļas. Jutos labi, liekas, izskatījos gana lieliski, lai nekautrētos viesiem uzsmaidīt. Līdz mana mamma sāka ķiķināt! Kad viņa man pateica cauri smieklu lēkmei: “Pagriezies, pīle tāda!”, mani pārņēma šaušalīgi nelaba nojauta....

Un labi vien bija, ka neatradu savu jaciņu skapī pirms ciemošanās, bet paņēmu adīto “pančo”, ko uzmest uz pleciem. Tas bija gana garš, lai nosegtu manu izdilušo pēcpusi... Tikai tad es vārgi sāku atcerēties, kā pēdējā mazgāšanas reizē, izkarot bikses, pamanīju lielos caurumus tajā vietā, kur parasti tiek iespīlēta mana pēcpuse. Tad es nolēmu – vairs nevaru vilkt ārpusmājas. Bet...piemirsās!

Tā lūk!

Superīgā dubultmamma!

Man ir mamma. Otra mamma. Bezgala draiska un sievišķīga būtne. Nedaudz eiforiska un tik dabiska, ka man jājūtas kā laumiņu satikušai. Viņa ir aizraujoša kā pesonība. Man, sievietei būdamai. Kur nu vēl vīriešiem! Viņai ir 50 gadi. Viņa staro, bauda dzīvi, mīl savu bērnu, izbauda vīriešu uzmanību, bet ir izvēlīga. Viņas šarms nav uzspēlēts. Ja būtu – justu!
Viņa ir bezgala sievišķīga,s irsnīga, ar lielisku humora izjūta un savā dvēselē – nemaz nenoveco.

Bet – viņa ir mans favorīts sievietes rakstura iezīmēm. Viņa ir pievilcīga. Nekad nav ākstījusies ar diētam, bet vienmēr izskatās lieliski. Pat tie daži liekie kilogrami padara viņu par vēl sievišķīgāku būtni. Viņa priekšroku ir devusi pašas radītiem apģērbiem. Iemīļotākās smaržas: “Opium”. Tas vien liecina, ka viņa ir sievišķīgi noslēpumaina (smaržas daudz ko pasaka par cilvēku). Šķīrusies, bet attieksmē pret savu dēlu viņa ir bijusi kā draugs. Attiecības ar bijušo vīru – labas. Tiekas reti, bet bez dusmām un aizvainojuma. Viņa to pieņēma jau no sākta gala par savu ceļu. Viņa ir cilvēks, kurš lieliski jūtas pats savā sabiedrībā. Un to viņa iemācīja arī man. Aiziet uz kino vienai - tā ir atpūta, nevis pazemojums, ka man nav neviena, ko izmantot tuvākā sabiedrotā vietā. Iedzert kādu vīna glāzi vienatnē, nejūtoties kā nolemtai alkoholiķei (pat ja to lietoju reti). Mums ir lieliska emocionālā tuvība – kā mātei ar meitu, kā meitai ar māti – draudzeni. Šī sieviete mani uzskata gluži par savu meitu. Kad man ir bijis smagi, viņa bija tuvumā un stundām ilgi spēja mani ne tikai uzklausīt, bet sievišķīgi spriedelēt un mierināt mani. Tiesa – viņai piemīt īpatnējs viedums. Nekad viņa nav nosodītāja. Ja mani kāds ir aizvainojis, viņa ir mācējusi likt man paraudzīties no cita skatpunkta, neaizskarot manu pašlepnumu un iespēju patīksmināties pat par savām nelaimīgajām jūtam un pārdzīvojumiem. Tas man ir brīnumians piemērs – ne tikai “cacīgas” kleitiņas, pomāde, mulsums, bet arī – gudrība. Taču ne tradicionālajā izpratnē – cīņa “Prāta Bankā”, bet – viedums, gaišums, mīļums, sirdsgudrība.

Pēdējo divu gadu laikā esmu viņu satikusi reti, daudz par maz. Bet – ik reiz satiekoties – jūtamies, kā nebūtu šķīrušās nevienu pašu dienu. Es apbrīnoju viņas spēju iekļauties jauniešu kompānijā, īstajā brīdī nozust un neko neteikt. Viņas dēls man ir ka otrs brālis (arī savu – ļoooti mīlu!). Viņš ir daudz sasniedzis, gudrs un izveicīgs. Un viņa tamborē izcilas cepurītes manai meitiņai! Mazulim, kuru viņa gaidīja kā savu mazbērnu.

Esmu viņai pateicīga. Par visu, ko viņa man ir devusi. Ceru, ka es spēju tikpat daudz dot viņai!

Pašcieņa – egoisms vai nepieciešams rakstura atribūts

Nesen bija saruna ar draudzeni, tad mammu. Viena pārdzīvo, ka vīrietis neizrāda nekādu vēlmi pēc kāzām, bet visu pārējo- dzīvošanu kopā, bērnus, tīru māju – to visu grib. Draudzene pārdzīvo un klusē. Gaida iecietīgi un pacietīgi. Jau desmito gadu.

Otrai – vīrs pa kluso sācis dzert. Viņam ir smaga slimīga, kuras dēļ, patiesībā, alkohols ir bīstams. Mamma atbrauc mājās – vīrs šmigā, mamma uzmet lūpu. Atrod noslēptu, nu jau tukšu pudeli – uzmet lūpu. Bet pie ģimenes konsultanta iet nevēlas. Padomus prasa, tie visi ir nepieņemami. Kad mamma jau n-toreizi raudot zvana ar tekstiem: negribu viņu redzēt, šķiršos, es sajūtu ne tikai viņas sāpi, bet arī sava patēva sāpi. Nav izrunāšanās. Cilvēki jau iegājuši otrajā gadu simta pusē, bet – uzvedas kā jaunības maksimālisma pārņemti jaunieši – spīta un bezcerības pilni. Bet uz dialogu iziet.. Par lepnu vai kā?

Un es aizdomājos – vai šeit savu lomu nenospēlē trūkstoša pašapziņa? Vai, varbūt – tās ir tieši daudz par daudz?