espati.lv

haribo

Vēsture atkārtojas.?

2017. gada 16. decembris (kategorija: )

Es pateicos espati.lv komandai, ka tiek glabāti mūžseni ieraksti. Nesen atcerējos, ka pirms daudziem gadiem publicēju šeit savas tā laika sirdssāpes, cik nu vien literāri dramatiski pratu, un ko domā? – tas ieraksts te vēl ir! Izlasu un vienlaicīgi gan smaidsmejos, gan saķeru galvu. Pirmkārt, es biju aizmirsusi, kāda pieredze man bijusi līdz 20 gadu vecumam, otrkārt, ak, cik romantiska dvēselīte manī reiz mitinājusies! Patiesībā ļoti pretrunīgas parādības. Bet! Ar šo visu es mērķēju uz to, ka nupat atkal pierakstīju savas iekšējās sajūtas, un arhīvā atrastā raksta iedvesmota, ticiet man – bet īpaša lepnuma, bet ar lielu pašironijas izteiksmi sejā, vēlos publicēt arī tās.


Gribu vērst Jūsu uzmanību uz divām lietām. Viena, vīrietis Nr 8, ar kuru beidzu Vāveres riteni, ir tas pats, kuru pieminu aktuālajā emociju tekstinizācijā (domāts no vārda „ekranizācija”). Viņam nudien ir izdeviem nosēsties manās dzīslās. Otra, es pati 2009.gadā, paškritiska gudriniece būdama, izdarot secinājumus par saviem piedzīvojumiem, esmu uzdevusi retorisku jautājumu (..) Jūs teiksiet: paviegla tu tāda. Es teikšu: acīmredzot tā izpaužas manas slāpes. Stilam nav nozīmes.

Laikam esmu nojautusi savu maucīgo gēnu jau toreiz, jo grozi kā gribi, šodienas ieraksts ir konspekts par vēl vismaz astoņiem. Es nelielos. Es šokā.

Pirms 8 gadiem: http://blogi.espati.lv/index/view/id/1455/Vaveres-ritenis---dokumentals-stasts/

Pirms 6 mēnešiem:

Pa durvīm nākuši un manu līdzsvaru jaukuši ļoti daudz vīriešu. Ne ļoti daudz vīriešu, bet ļoti daudz jaukuši. Nu labi - arī pēc skaita vairāki. Katrs no viņiem bijis īpašs savā īpašajā veidā un katrs atstājis savu artavu manā psihē. Psihē, ne sirdī, to lūdzu ievērot. Sirdī, nevis artavu, bet bedri, ir atstājis tikai viens un pārējie diemžēl to nav varējuši aizbērt. Ne kāds viens no viņiem, ne visi kopā. Kas visiem viņiem, ieskaitot pirmo, ir kopīgs - ka šīs attiecības vairs nepastāv. Visas ir sākušās graujoši labi, priecīgi, saulaini, romantiski, izglītojoši, aizraujoši, svaigi, iespaidiem bagāti, reibinoši, interesanti un tad beigušās. Neatceros īstenībā, vai jebkad vainoju otru pusi par neizdošanos.. var jau būt, bet ja tā bijis, tad nepamatoti, jo neviens pret mani nav izturējies slikti; tieši pretēji – mani nēsāja uz rokām kā princesi (es apzināti izsakos tik pasakaini, jo lielā mērā TĀ arī bija). Līdz brīdim, kad vairs nenēsāja, bet par to nav ko dusmoties. Tomēr šo attiecību ietekme uz mani bijusi divējāda – sākotnēji motivējoša, tad destruktīva. No motivējošās izriet destruktīvā. Es mēdzu satikt labus vīriešus. Skaistus, veiksmīgus, asprātīgus. Katram no viņiem bija vidēji divas no minētajām iezīmēm, visas trīs gadījās reti un ja tomēr, tad viņš bija precēts un es jau neesmu tāda. Lai vai kā, šie vīrieši mani iedvesmoja uz jaunām lietām, uz interesantām lietām, es uz viņiem skatījos tā kā mazliet uz augšu, kā ar apbrīnu, kā ar piesardzību – saglabāt viņu interesi par sevi. Šie vīrieši ir prasīgi un nepiekāpīgi, tas vienlaikus valdzina un dara trauksmainu, tomēr kopumā veicina kaut kādu, jebkādu attīstību. Līdz brīdim, kad aktīvā informācijas apmaiņa vienam par otru un notikumiem vai viedokļiem par tiem pāraug kritikā un neiecietībā. Es nesapratu, kur bija robeža, kad mana personība pārstāja būt saistoša un kāpēc. Un vai viņa jebkad bijusi saistoša? Un vice versa – kad man otra persona pārstāja būt saistoša un kāpēc. Un vai viņa jebkad tāda bijusi? Tiklīdz galvā izskanēja kāda no šīm variācijām, iestājās destruktīvā fāze – izmisīgi centieni no abām pusēm vēl kaut ko uzburt, tad samierināties un palaist. Tātad, runājot līdzībās - es vingroju uz savas pusbumbas, atveras durvis un ienāk vīrietis, acis iemirdzas, gaismas satumst, „hey, man patīk tava pusbumba un kā tu uz viņas balansē” un „man patīk tava hantele un kā tu viņu spied pie krūts” un mēs izrunājamies par hantelēm un pusbumbām un neviens nekad nebūtu domājis, ka tas var būt tik jautri un omg omg, un tad viens ierosina, ka otrs arī paņem hanteli, bet pirmais pusbumbu, jo kopā foršāk, bet beigās kāds no abiem vai nu NEPAREIZI ceļ hanteli pie krūts vai sūdīgi balansē. Cel pareizāk! Balansē nesūdīgāk! Ai, man tak nav vajadzīgs tāds, kurš nebalansē TIEŠI tā, kā es gribu vai kuram vajag, ka hantelēju TIEŠI tā kā viņš grib! Un patiesībā neviens ne nepareizi balansē, ne hantelē, vienkārši putni sāk dziedāt.
Manai paaudzei ir īpatnība gribēt daudz, lai neteiktu – visu. Ja darbu, tad maz un pārmaksātu, ja mašīnu, tad lētu un ārprātīgi labu, ja attiecības, tad tādas, kā kadrs, ar kuru beidzas visas romantiskās filmas – kvēla, pārgalvīga mīla divu skaistu un veselu cilvēku starpā. The end. Vienīgi dzīvē šis The End apzīmē tikai sākumu, pie tam sākumu asa sižeta piedzīvojumu drāmai.

Pēcvārds.

Rodas iespaids, ka kopumā pat nekas nav mainījies. Varbūt vietām mainījušās lomas, varbūt biežāk nekā agrāk attiecības esmu pārtraukusi es, ne otra puse, varbūt man šodien ir konkrētāks priekšstats (var lietot arī vārdu ilūzija) par to, kādu vīrieti vēlos sev blakus, bet, lai būtu kā būdams, iznākums ir viens un tas pats.

Es nezinu, kas mani vēl notur pie ticības, ka man nāks LABS cilvēks. Iespējams, tas, ka neticu, ka nenāks. Es NEKAD neesmu TĀ ilgojusies pēc MĪLESTĪBAS.

Komentāri (0)

Vāveres ritenis - dokumentāls stāsts.

2009. gada 28. novembris (kategorija: )
Rudens,ko ne? Nez cik bērniem vēl tas nozīmē kaut ko citu nekā tikai gadalaiku pēc vasaras..? Kopš brīža, kad lellēm (manā gadījumā gan vairāk mašīnām un kariņiem) metu mieru un savu spēļu biedros ieraudzīju puišus, ne indiāņus, septembra sākums bija kā starts mokošām, un ar katru gadu aizvien ilgākām, lietusgāzēm manā galvā. Šo gadu uzskatu par augstāko punktu, jo tik daudz domu rotācijas neesmu piedzīvojusi kopš sevi atceros. Vienkārši sakot – es eju sviestā.
Ļaujiet man padalīties par mūžīgo, kas, johaidī ar’ārā, nav pat vārdā jāsauc.
Neliels ieskats: esmu 20+ veca „vidējas klases” dāma ar gana plašām interesēm, tām atbilstošu darbu un pilnībā neatbilstošu lekciju sarakstu augstskolā. Esmu bijusi trijās attiecībās, kas arī izpildās kā attiecības, respektīvi, ar regulārām tikšanās reizēm, zvaniem un gluži vienkārši to apziņu, ka esi kādam pāris. Bez tā esmu bijusi iesaistīta vairākās afērās, kas katra ir ilgušas dažādus laika periodus, kā arī dažādos laika periodos – viena savos 16, cita 20 gados, tātad loģiski būtu domāt, ka tām bija arī dažāds raksturs. Par to arī stāsts.
1. Bija man draugs no vismazākās bērna kājas. Dzīvojām kaimiņos, roku rokā darījām visu iespējamo (ieskaitot mašīnas, kariņus un pirmo plikumu atrādīšanas). Kopā izaugām. Viņš bija pāris gadus vecāks, protams – ar laiku sāka interesēt meitenes, es biju kautrīga un nepārliecināta, izlikos viņa interesi neredzam. Viņš atrada citu meiteni. Viena no viņa pirmajām meitenēm tagad ir arī viņa bērna māte, tātad vairāk vai mazāk viņš ar šo meiteni ir bijis kopā vienmēr. Kādā posmā pieslēdzos arī es, tas ir, brīdī, kad biju izgulējusi savu kautrīgumu, sarijusies drosmi un iemīlējusies (savas mazās sirsniņas izpratnē) līdz kaulam. Darīju to zināmu viņam, nedaudz vilcinādamies viņš atbildēja, uzsākām romāniņu. Viss nāca gaismā, skandāls pa visu pasauli, viņa mani nicina, viņš mani, aci nepamirkšķinājis, uztaisa par grēkāzi, es no spēles izstājos – arividerči. Pēc pāris gadiem viņš nāk man lūgt piedošanu, piedāvā draudzību – nu tik būs! Atteikt grūti, mēģinām, jēgas nekādas, kā rezultātā jebkura veida attiecības izpostītas. Lūdzu: Ar kādu domu viņš darīja to, ko viņš darīja? Kur lai nopērk rakstura stingrību un spriestspēju? [seriālu raidīja no 16 līdz 19 g.v.]
2.16 gados draudzējos ar lāga zelli, ko tobrīd pazinu jau pasen. Labi draugi bijām, kā jau tīnīšu vecumā šādas tādas romantiskākas lietas sadomājām, bijām, darījām – nekāda vaina. Pēc divām nedēļām viņš man atzinās mīlestībā. Sev neapzināta iemesla dēļ gan tad, gan tagad biju/esmu pārliecināta, ka „lai nu ko, bet ne to” nedrīkst teikt uz visām pusēm (īpaši, ja pat zirgam skaidrs, ka tas neatbilst patiesībai). Viņam uz to nekad arī neatbildēju un nekļūdījos – pēc diviem mēnešiem viņš mīlēja citu. Good luck. Mācība – pareizi dari, ka netici un turpini tā darīt! Vēl pēc diviem mēnešiem satikāmies uz vienu vakaru ar visām no tā izrietošajām sekām. Lūdzu: Ar kādu domu viņš darīja to, ko viņš darīja? Kur lai nopērk pašcieņu un pārdod mirkļa vājumu?
3. Ieskatījusies biju sen, bet cietu no iepriekš minētā kautrīguma un „ko ta es, es jau neko” sindroma, līdz vienā baltā dienā acis sastapās (hā-hā) un dzirksteles šķīda (jea ka tad). Vārdu sakot, kaut ko sākām muļļāt, es ieķērusies kā nezin kas, viņam meitenes patika kā suga – one big happy family. Tam trakumam tiku pāri ar laiku, bet vēl gadus pēc tam, katrā tikšanās reizē kaut kas sagāja uz īso, un tad metos tajās skavās tik, cik iekšā. Viņā varēja atrast ļoti, ļoti maz tādu īpašību, kas būtu vērā ņemamas, un uz kurām varētu kaut nedaudz balstīt to pievilkšanos. Lūdzu: Kur čaļiem rodas TIK daudz hormonu un tieksme uz alkoholu? Kur lai nopērk veselo saprātu? [seriālu raidīja no 15 līdz 19 gadiem].
4. No zila gaisa mani ņēma un noskūpstīja puisis, kurš man pat prātā nebija ienācis kā potenciālais vienalga kas. Nu, pabučojāmies, nu, neko. A pēc mēneša atkal. Un tad atkal. Un atkal. (..) Un atkal. Katru reizi flaķī, katru reizi viens un tas pats. It’s getting better – viņš bija cilvēks, kurš ar savu būtību man līdz agrai jaunībai (nē,principā līdz tam pirmajam skūpstam) izraisīja riebumu, ar vārdiem vairākkārt bija mani saraudinājis (un es neraudu!) un visādā ziņā šķita vienkārši kjsafaksf! Ticiet vai nē, arī mūsu draudzības laikā es nebeidzu tā domāt, bet kā es tiku viņam klāt, viņš pēkšņi bija vienīgais, kas man ir vajadzīgs. Mēs ikdienā praktiski nesarunājāmies, jo neviens nezināja par mūsu saistībām un neviens no mums arī nebija ieinteresēts to publicēt. Viņš pret mani bija nelaipns, daļu repliku varētu pat dēvēt par pazemojošām.., bet ne tad, kad bijām divatā. Tas bija mans spēcīgākais arguments. Viņš nekad, NEKAD nepacēla jautājumu par iespēju veidot normālas attiecības, bet es viņa dēļ izgāju cauri neskaitāmām ellēm. Es nebeidzu domāt, ka viņš ir Viņš, ka viņa attieksmi iespējams izskaidrot ar kaut ko neizskaidrojamu, bet LABU, ka „tur kaut kam ir jābūt”.. Ne sūda tur nav jābūt! Lūdzu: Kāpēc viņš dara to, ko viņš dara? Kāpēc viņš dara tā, kā viņš dara? Kur lai nopērk loģisku domāšanu, pašcieņu un rakstura stingrību? Var arī ar maiņas metodi. Pretī dodu slimīgu, nesaprotamu kaut ko. [seriālu raidīja no 18 līdz mūsdienām un domājams, ka to be continued]
5. Satiku fantastiski vienkāršu, sirsnīgu, jautru jaunu vīrieti skaistā vasaras naktī. Draudzējāmies, smējāmies, bučojāmies un ballējām, dzērām, dzēra viņš, dzēra viņš, dzēra viņš.. Smaga nedēļas nogale, knapi savācies, bet iedzer šņabi svētdienas vakarā. Iet darbā, bet izdzer 3-4 aliņus katru vakaru. Kokteilis te, kokteilis tur. Es nevarēju izturēt. Lūdzu: Kāpēc jaunam vīrietim nepietiek prāta, lai saprastu un kontrolētu alkohola lietošanu? Vai ir nepieciešams pirkt pacietību un sapratni šādā jautājumā? [seriālu raidīja ~3 mēn. 20 gadu vecumā. Joprojām LABĀ atmiņā,par spīti visam]
6. Nodibināju savas līdz šim nopietnākās attiecības. Galvu reibinoši pirmie trīs mēneši, tikšanās, zvani, kopā dzīvošanas, vecāku mājas bla bla. Pēc tam 3 mēneši atiešanas periods. Pēc divu nedēļu vētrainās romances saņēmu atzīšanos mīlestībā. Es saku: vecīt, beidz, tā nav, tā nevar būt (savu pārliecību nebiju zaudējusi). Viņš bija vecāks, bijis nopietnās, ilgstošās attiecībās, apbrīnojami ticami nostādīja sevi kā dzīvesgudru un prātīgu cilvēku – kā es varu nenoticēt? Kā? Jo viss taču ‘izskatās’ reāli. Pēc trim mēnešiem pie brokastu galda uzdevu jautājumu - kad viņš saprata, ka mani vairs nemīl. Saņēmu atbildi, ka viņš VĒL nezin, vai mani mīl. Ā,ok! Kāpu sev pāri un uzturēju attiecības ar cerību, ka mazums saiet vēl tomēr, lai gan sen pati biju sapratusi, ka ne man, un, pēc visa spriežot, arī viņam, tas nav vajadzīgs. Gribu izstāstīt konkrētu situāciju – viņa labai paziņai dzimšanas diena. Nekas neliecina par to, ka viņš mani grasītos ņemt līdzi, uzprasos pati, saņemu atbildi: nē, zaķīt, tur būs mana bijusī meitene (kura, pēc viņa stāstītā, bija izpostījusi viņam dzīvi un kas tik vēl ne), kura arī būs bez drauga, un, ja es atnākšu ar tevi, iedomājies, kā viņa jutīsies. Ko? Pēc laiciņa saņēmu uzteikumu no viņa puses ar skaidrojumu, ka neesot jūtas vai kas tur, aizbraucu no tikšanās vietas ar milzīgu atvieglojumu un smaidu uz lūpām. Pēc četriem mēnešiem šis klāt ar ‘pārdomātu dzīvi’ un ‘visu sapratis’. Ko? Lūdzu: ēē.. Ko? Pārdodu vēl kaut kāda iemesla dēļ saglabājušās pieklājības un līdzjūtības paliekas, uz kā pamata šad un tad pavedu kādu telefona sarunu. Pērku Jūsu vīru! [seriālu raidīja ~1 gadu ar nelielu pauzi, mūsdienas] PS. Šim Paldies, ka ļāva man saprast, kas man NAV vajadzīgs.
7. Negaidīti iepazinos ar ļoti interesantu, erudītu, pievilcīgu, bet savdabīgu puisi. Vārds pa vārdam, acīm redzama saskaņa un interese, vakaru beidzam bučojoties un priecājoties par dzīvi. Nākamajā dienā es aizbraucu no pilsētas. Līdz otrajai tikšanās reizei pagāja 3 mēneši, viņa iniciatīva. Tikāmies, runājāmies, runājāmies, runājāmies, kino mājās, kino kino, vakariņas, overnights.. Tā apmēram padsdesmit reizes. Viss viņa iniciatīva. Kur āķis? Viņš man pat nepieskārās. Mēs gulējām vienā gultā, zem vienas segas. Dzēris vai skaidrā. Pa dzīvi mani ir mulsinājusi neskaidrības sajūta. Tajā brīdī nejutos, ka varētu kaut ko ļoti būtiski zaudēt (vēl ne), saņēmu dūšu un uzrakstīju vēstuli, ļoti demokrātiskā formā, lūdzot viņam izstāstīt, kas tas ir, ko mēs darām. Atbildi nesaņēmu. Satikusi neesmu. Lūdzu: Kas tas ir, ko mēs darījām? Ko šeit vajag pirkt vai pārdot? [~2 mēnešu īsfilma, mūsdienas]
8. Esmu satikusi kolosālu vīrieti. Gudrs, pieklājīgs, iekārojams.. nesen šķīries un pievērsies dzīves baudīšanai. Tās ietvaros notiku arī es. Es skaidri zināju, uz ko eju, uz ko iet viņš, ko tas nozīmē viņam un kāds būs iznākums. Es to zināju tik skaidri, ka biju pārliecināta, ka iziešu no tā sveika un vesela. Aizmirsti! Par daudz labs viņš ir. Viņš BEIDZOT tiešām IR. Un šeit tad Mērfijs, malacis puika, pielicis savu pirkstu. Apstākļi ir radīti tieši tādi, lai es no malas varu noskatīties, kā vīrietis, kurš ir tik tuvu manam ideālam, aiziet, lai vēlāk, kad nokāps no baudām un atgriezīsies pie vērtībām (jo viņš to darīs- es zinu), izvēlētos sev citu. Jau atkal CITU. Timing is everything. Lūdzu: ...? Pārdodu dvēseli velnam, lai man reiz paveiktos.

Jūs teiksiet: ai, kaut kādas izmisušas meitenes nejēdzīgs raudājums. Es teikšu: nestrīdos, tā arī jūtos. Jūs teiksiet: jauna vēl, viss būs. Es teikšu: paldies, nekas par to neliecina. Jūs teiksiet: paviegla tu tāda. Es teikšu: acīmredzot tā izpaužas manas slāpes. Stilam nav nozīmes. Jūs teiksiet: tā tu pie vīra netiksi. Es teikšu: jā jā? Padod ideju!
Ar katru feilu (kā tagad moderni teikt) tas melnais caurums aug augumā un aizvien palielinās risks iekrist uz nākamo, jo, lai arī prātā būvējas cinisma mūris, sirds tāpat ķer katru iespēju.

Es nezinu, kas mani vēl notur pie ticības, ka man nāks LABS cilvēks. Iespējams, tas, ka neticu, ka nenāks. Es NEKAD neesmu TĀ ilgojusies pēc MĪLESTĪBAS.
Komentāri (19)





kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna