La_femme

Aizliegtā spēle

Jocīgi ilgu laiku domāju, ka pasaule sastāv no tikai tīras patiesības un vairāk ne no kā, nu labi, mani ideoloģiskie mērķi nedrīkstēja pārsniegt to, ko es saucu par patiesību, akla ticība un tiekšanās pēc tā ko sauc justice–taisnīgums, taisnība un taisnprātība, rotaļu, ko spēlē divi, balstoties uz pilnīgu atklātību, balstoties uz savstarpējām attiecībām, kurām pa vidu nav ne kādas barjeras nekā, sagaidot no otra tieši to pašu, ko dod no sevis, spēli uz vienādiem noteikumiem, ne vairāk un ne mazāk, nedodot atkāpes nevienam pašam ne sev, ne citam... lūk to es saucu par īstu ideoloģiju un entuziasmu, mirkļos, kad savus ideālus cilvēks nenodot ne dēļ kā, savukārt, šo savstarpējo saspēli izjaucot viena mirkli, mirklī, kurā otrs trāpa blakusspēlētāja vārtos, iesaistot trešo, trešo lieko... bet īsts ideoloģijas cīnītājs vienmēr zina, kā rīkoties, jo trīs-šis skaitlis ir daudz par daudz, tādēļ rezolution ir skaidrs kā divi reiz divi, no spēles ir jāizstājas, tieši tagad, ne mirkli nekavējoties, negaidot un neuzklausot!

Un vai kāds var atbildēt uz šo jautājumu, kādēļ ir tik daudz mūsu dzīve situāciju, kad spēle netiek pārtraukta, bet turpinās, jo likums taču sen ir skaidrs, par smagu noteikumu pārkāpšanu no spēles dalībniekus izslēdz, jo dopings sacensībās nav atļauts, tādēļ vēl joprojām manu prātu pārņem jautājums, kādēļ dzīves attiecību spēle neizslēdz dalībniekus... par neatļautu līdzekļu lietošanu un nodevību...valsts...

Beigu sākums

''Un tā viņi dzīvoja laimīgi'' stāsts beidzas tikai pasakās. Dzīvē visam pienāk brīdis skaistam, treknam punktam. Nebiju cerējusi, ka tas notiks tik pēkšņi, tik ātri un kā no skaidrām debesīm un brīdi, kad ķīseļiem lemts peldēt piena upēs, bet smadzenēs iestājās klikšķis un atvērās acis tik plati, cik pēdējos piecus gadus tās ir bijušas ciet kā tikko dzimušiem kaķēniem. Bet jūtu, ka ir pienācis brīdis, paklanīties ar plašu žestu un teikt: ''Paldies par visu, kas ir bijis un iespējams vēl arī būtu, bet kā tajā nodrāztajā teicienā - Pieturiet, es gribu izkāpt''.  
Tikko biju draudzenes kāzās, var jau būt, ka uz mani bīstami iedarbojas šādi pasākumi un sāku pārvērtēt dzīves vērtības vai arī neizturamā svelme, kas ir apņēmusi LV šovasar atstāj bīstamu ietekmi uz smadzenēm, bet jo vairāk par to domāju, jo vairāk saprotu, ka negribu Tevi vairs sev blakus. Paradokss, kāds draugs aplaimoja mani ar kodolīgu frāzīti, gribēdams uzjautrināt, domādams, ka stāsta anekdoti izmeta: ''Jo ilgāk Tevis nav man blakus, jo vairāk saprotu,ka man Tevi te nemaz nevajag'', nezināju smieties vai raudāt, bet citāts uzrunāja, ak, vai kā uzrunāja. Nosmīkņāju, esmu sasniegusi evolūcijas attīstībā tādu posmu, kad jāsaka, nevis nevajag, bet pat negribu. 
Un tas viss notiek brīdi, kad attiecības ir sasniegušas ideālo stāvokli, par kādu sapņo lielāka daļa sieviešu-man netrūkst nekā, mani dievina, mani mīl un uz rokām nesā, mirklī, kad nākotne tiek plānota skaidrāk kā jebkad, nāk skaudra apziņa, ka negribu neko no tā.