2010 gada 26.aprīlis (kategorija: )Tieši pirms mēneša, naktī no 17. uz 18. martu, nakts vilcienā šķērsojām Bulgārijas - Turcijas robežu un 18. marta rīta nokļuvām pilnīgi citā pasaulē - Stambulā. Atrasdamies pirmo, reibinošo, Turcijas iespaidu varā pat nevarējām iedomāties, ka patiesībā Turciju izbaudīsim pat ilgāk nekā sākumā bijām domājuši.
Skaidrībai pievienošu faktus par ceļojuma stratēģiju.
Tatad: nokļūt Ķīnā pa sauszemi (dažreiz pieļaujama arī udenstransporta izmantošana), neizmantojot lidaparātus. Šis nosacījums pats par sevi ietver tādas , dažreiz diezgan pinķerīgas formalitātes kā vīzu noformēšana izvēlētajām valstīm. Jau Latvijā noskaidrojām visus apstākļus un nolēmām vīzas kārtot ceļojuma laikā. İndijas vīzu - Slovēnijas galvaspilsētā Ljubljanā, Irānas un Pakistānas vīzas - Turcijas galvaspilsētā Ankarā, bet pārējās vajadzīgās - pa ceļam tālāk.
İndijas vīzu ieguvām visai nesāpīgā un pat ātra veidā . Arī Irānas vēstniecība nesagādāja īpašas zobu sāpes (ja nu vienīgi atbildes gaidīšana 2 nedēļas), taču problēmas sākās, kad mēģinājām uzsākt sarunas ar Pakistānas vēstniecību. Cīņa ar Pakistānas birokrātiju vien ir atsevišķa stāsta vērta, bet soli pa solim…
Kārtīgi izpētījuši jauniegādātā ceļveža ,,Lonely Planet – TURKEY,, Ankaras karti, nedaudz trīcošu sirdi devāmies meklēt dīvainās zemes atslēgu ārpasaulē, taču norādītās adreses vietā atrodam augstu mūri ar slēgtām durvīm un diezgan provokatīvu plakātu par Kašmiras cīņām ( jau ilgu laiku starp Pakistānu, Indiju, un kā izrādas arā Afganistānu un Ķīnu notiek cīņa par ietekmes sfērām šajā leģendārajā reģionā. Kuram taisnība-Dievs vien zina). Taču pēc plakāta kļuva skaidrs, ka pakistāņi ir diezgan pamatīgi apbižojušies uz daudziem. Turpinājām meklēt ieeju un pec brīža nokļuvām pie lieliem dzelzs vārtiem. Sarga tuvumā nemanija, tāpēc prātojām kā tikt iekšā. Atradam sienā kaut kādu podziņu un nolēmām zvanīt. Kā saka- klauvē un tev taps atvērts, vai šajā gadījuma zvani un gan jau kādreiz tiksi ielaists, kā arī notika. Vēstniecība mūs sagaidīja krāšņa un apjomīga turku sekretāre, kura paskaidroja, ka talāk mūs ielaist nedrikst un par mūsu vajadzību nedaudz apspriedusies ar kādu mistisku personu pa telefonu, paziņoja, ka vīzas mums nedošot. Kapēc? Tapec, ka viņi neņemoties ar tādas Lat…Lut…vai kā tur pilsoņiem. Mes apstulbuši jautājām, ko darīt, jo Latvija Pakistanas vēstniecības nav. Atbilde - jūsu tuvākā Pakistānas vēstniecība ir Zviedrijā, brauciet uz turieni. Laipns dežūrsmaids un esam jau no vēstniecības izvadīti.
Ar šādu atbildi gluži tā kā nebijām reķinājušies, taču padoties netaisijāmies. İzprātojušies krustu šķērsu un izlasījuši globālajā tīmeklī kaudzēm informacijas, mēģinājām sazināties ar Pakistānas vēstniecību Zviedrijā. Pats par sevi saprotams, ka doties uz Zviedriju no Turcijas nu galīgi nebūtu mums pa ceļam un pa kabatai, tāpēc rakstijām elektronisko vēstuli uz norādīto vēstniecības e-pasta adresi. İzklāstijām mūsu savdabīgo situāciju un lūdzām padomu - ko darīt. Pagāja 3 dienas - atbildes nav. Uzrakstijām otru vēstuli - pagāja vēl 2 dienas, bet atbilde vēl aizvien mākoņos šūpojās. Nolēmām mest pie malas taupīgumu un zvanīt no musu Tele 2 Latvijas numura, taču Pakistāņi neceļ. Toties pec kāda laiciņa klausulē iečerkstējās automatiskā atbildētāja vēstijošā balss angļu valodā ar jauku pakistāņu akcentu, kas izskaidroja kā rīkoties (arī Latvijas pilsoņiem). Pat mehāniskā balss kādreiz var sagādāt cerības dzirkstis. Sastādijām rīcības plānu - sūtīt pases pa pastu uz Zviedriju ar internacionālajām markām atpakaļadresei uz Ankaru un nosūtijām vēl vienu vēstījumu e-pastā ar ziņojumu, ka lūdzam Pakistānas tranzītvīzu, lai nokļūtu İndijā. Nekādu atbildi līdz šim vēl nebijām saņēmuši, tomer nolēmam riskēt un pases tomēr sūtīt.
Patiesībā sajūta ārkārtīgi dīvaina. Atrasies vairāku1000 km attalumā no mājām, Turcijā, ar pasem Zviedrijā - Pakistānas vēstniecībā , turklāt , nav ne jausmas , kad iespējama atbildes saņemšana.
Lai tur vai kā, taču nolēmām, ka, ja jau esam šādā dīvainā situācijā, tad neatliek nekas cits kā nodot visu Augstākā rokās.
Ko darīt?- İzpētīt Turciju!
Skan labi, taču, japiebilst, ka mūsu ceļojuma plāns - apceļot Turciju ir lielā mēra pakļauts tādiem apstākļiem kā veiksme, pelnot iztikai spēlējot uz ielas. Dažreiz izdodas nopelnīt vairāk, dažreiz mazāk, turklāt esam atkarīgi no laika apstākļiem, ja līst lietus, nekāda labā spēlēšana vis nesanāk, bet par laimi Turcija ir plaša un klimats ir ārkārtīgi dažāds. Ja Ankarā sāk līt lietus un paliek auksti, tad jādodas uz dienvidiem , uz Antāliju…
Tā arī darijām. Pēc brauciena nakts autobusā nākamajā rīta jau bijām palmu ieskautajā Vidusjūras kurortpērlā. Pec 3 dienām devāmies tālāk. Kā izrādās, kurortpilsētas tomer nav labākās vietas ielu muzikantiem, kau ari šķistu citādi. No dažādām Eiropas valstīm sabraukušie tūristi naudiņu met visai atturīgi attšķirībā no turku publikas lielākajās Turcijas pilsētās, tomer savu iztikšanu nopelnīt izdevās. Pec populārajām tūristu vietām parasti rodas vēlme atrast kādu neskartas dabas kaktiņu un atveldzēties mierā un klusumā. İdeala vieta – Olimpos, 90 km pa Vidusjūras piekrasti uz rietumiem. Taču paradīzes meklēšanai Zemes virsū ir savi mīnusi - kur miers un klusums, tur ielu muzikanti maizītei nenopelnīs, tāpēc pēc 2 dienu nervu atpūtināšanas gandrīz antīkā pasaulē jūras krastā, dzīvošanas un ugunskura sargāšanas aizvēsturiskā klinšu alā, devāmies atpakaļ civilizācijas džungļos, uz 600 km attalumā esošo İzmiru. Pec 12 stundu gara brauciena ar autostopiem kopā ar jauniegūtu turku draugu, nokļuvām viņa dzimtajā zvejnieku ciematā Akjaka, kur pavadijām nakti. Nākamajā dienā, izgulējušies un apņēmības pilni, cerējām pieveikt atlikušos nieka 200 km un tikt lidz İzmirai, lai papildinātu savus izsīkušos (10 kurusi jeb apm 3 santīmi) naudas krājumus. Taču negaidīti iestrēgām pusceļā esošajā pilsetā Aidena, kuru varētu aprakstīt kā ceļu, dzīvojamo daudzstāvu māju un veikalu savirknējumu- tas arī viss.
Ceļojot mums radies tāds termins kā ,,nelaimīgas starppilsētas,, - pilsētas, kuras gadās pa ceļam, no kurām grūti izkļūt. Ja gadās, ka stopejot kads braucējs izlaiž šīs pilsētas centrā, tad tiek pamatīgi bremzēts parvietošanās ātrums un var paiet vairākas stundas, kamēr atkal izdodas izkļūt uz stopēšanai derīga ceļa. Taču jau atkal tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Aidenā pavadijām 2 naktis, jo mūsu gaitās iejaukties nolema kads nez no kurienes gadījies turku miljonars, kurš par katru cenu vēlējās darit ko labu pasaulei un šajā gadijumā tie bijām mēs, kas gadijās pa rokai. Lai svētiba viņa laulībai ( kā izrādās, mūsu draugs pirms nedēļas atgriezies no Parīzes kā laulāts vīrs un laikam jau laimīgi un iemīlējušies cilvēki arā pasaulei vēlas dāvāt kaut daļiņu no tā prieka, ko izjūt paši) un jaukajai ģimenei!
Taču starppilsēta Aidena man paliks atmiņā ar kādu ļoti savdabīgu, pat pārpasaulīgu stāstu…stāstu par mīlestību…
Stāsta galvenais varonis ir mūsu labā miljonāra tēvs (turpmāk skaidrības labad saukts par Junusa tēti) – trausls onkulītis ar acīm, kuras neaizmirsīšu nekad…cilvēks ar ārkārtigi spēcīgu, bet skumju starojumu, kurš gluži neviļus lika man apraudāties …
Stāsts : Junusa tētis agrā jaunībā iemīlējies kādā grieķu meitenē, taču viņas radi ne par kam nav vēlējušies meitu izdot par sievu pie turka. Par spīti radu gribai, Junusa tetis meiteni ,,nolaupījis,, (abpusēja un nepārejoša mīlestība) un abi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi Turcijā. 30 gadus kopā, roku rokā, dienu no dienas. Bet tad pēkšņi Junusa tētis palicis viens un nu jau kā 10 gadus viņs (katru dienu!!) ar ziediem dodas apciemot savu mīlestību kapiņos.
Vakarā, kuru pavadijām Junusa ģimenes lokā – tētis dziedāja turku tautas dziesmu savai aizgājušajai mīļotajai…
…bet pienāca rīts un ceļotājiem jādodas tālak. Paliec sveika Aidena!
Nākamās 4 dienas darba duna industriālajā, bet par laimi jūras ieskautajā İzmirā, tad lauku ciemats Sardes ar ieskatu turku lauku dzive un piedalīšanos turku kāzās un ceļš atpakal uz Ankaru.
İlgāku laiku uzturoties kadā valstī, pozitivī neizbēgama ir dažādu nacionālās vides detaļu izpēte. Kā ceļojošajai vērotājai, interesanti sajust, kā ir būt sievietei Turcijā, tajā pat laikā, sava ziņā šis ceļotājas statuss man dod spēju atviegloti uzelpot un varbūt tomer klusītēm nopriecāties, ka esmu eiropiete. Lai arī diezgan progresīva valsts, Turcija tomēr daudzās jomās ir visai konservatīva zeme. Arī attiecībā uz sievietes vietu sabiedrībā. Turcija ir vīriešu pasaule, kurā sievietes vieta tomēr lielākā vai mazākā mērā ir mājās, pie bērniem un ēst gatavošanas. Visa spošuma nesēji ir vīrieši, sievietēm paredzēts cits uzdevums - izaudzināt un lolot šos savas valsts sabiedrības veidotājus. Esmu noverojusi, ka sievietes pat sarunās bieži tiek praktiski ignorētas, vīrieši sarunājas - sieviete klausās. Gandīiz vienīgais un visklasiskākais jautajums sievietei (šobrid attiecigi runāju no savas pieredzes) no vīriešu kārtas pārstāvja parasti ir sekojošs: vai esam precējušies. Lielajās pilsētās šīs tendences ir mazāk izteiktas, bet atliek aizbraukt kādus pārdesmit km uz lauku pusi, kad acīm paveras pavisam cita pasaule. Sievietes karstumā notinušās lakatos, garos brunčos un jakās strādā uz lauka, savukārt vīri tejnīcās spriež par pasaules kārtību. Katrā zemā savi likumi un sava kārtība.
Savukārt, viena no pozitīvi parsteidzošākajām parādībām, ko esmu novērojusi Turcijā, ir ārkārtīgi saudzīgā attieksme pret dzīvniekiem ( šajā gadijumā es nerunāju par ēšanai paredzētajiem radījumiem jeb gaļu un zivīm). Visas Turcijas pilsētas, kur esam pabijuši, brīvi savā vaļā dzīvi vada klaiņojoši suņi un kaķi. Nekur Eiropā neesmu redzējusi, ka ielās suņi mierīgi snaustu uz trotuāriem, pilsētas drūzmā, kur pagadas. Nevienam neienāk prātā tos trenkāt vai dzīt projām. Turklāt tie ir tik apvēlušies un pārbaroti, ka pat atsakās no ediena, kad tos mēģina pacienāt. Dzīvnieki ir ārkārtīgi mierīgi un mīļi. Tie regulari nāk klāt, lūdz pakasīt un samīļot. Kādu vakaru İzmirā, spēlējot uz ielas, pēkšņi man klāt pieskrēja liels suns, nolaizīja seju un aizlēkšoja tālāk. Biju tik pārsteigta, ka uz mirkli pat aizmirsu, ka jāspēlē. Visiem klaiņojošajiem dzīvniekiem austiņā ir iestrādāts mikročips un tie ir valsts aizsardzībā. Ar nedaudz skumju sirdi klusītēm gribas cerēt, ka varbūt arī Latvijā kadreiz būs iespējama šāda attieksme pret dzīvu radību…
Un, protams, runājot par Turcijas iespaidiem, nevar nepieminēt burvīgo turku virtuvi, kuru nu jau esam pastavīgi sākuši piemērot savām gastronomiskajām vajadzībām. Ka viens no jaukākajiem atklājumiem man ir salātu pagatavošanas veids: turki salātus visbiežāk pasniedz svaigā veidā, turklāt krējuma vai eļļas vietā lieto svaigi spiestu citrona sulu. Ārkārtīgi garšīigi, ērti un parocīgi. Kopš ierašanās Turcijā vairs nespēju iedomāties par klasisku kļuvušos gurķu - tomātu salātus bez citrona. Un kur tad vēl paliek veselīgais padzēriens airans (sāļs jogurtveidīgs dzēriens) un citi brīnumi, bet par to jau būtu jāraksta atsevišķs raksts gardēžiem!
Un, ak jā, protamss vel izslavētā turku viesmīlība, bet arī tas jau ir pavisam cits stāsts…
Atpakaļ realitātē! Tātad – mēnesis Mustafa Kemalas jeb vīra, kurš pats sevi nodēvējis par turku tēvu Ataturku (kopš tā laika turku nācija Mustafu sauc tikai šajā vārdā), zemē un esam atgriezušies izejas punktā Ankarā, taču skaidrības vel aizvien nekādas. No Pakistānas vēstniecības pa šo laiku pārsteidzoša un pat vairs necerētā kārtā esam saņēmuši ziņu, ka, lai iegūtu vīzu, mums nepieciešams uzaicinājums no kāda Pakistānas pilsoņa vai arī tūroperātora noorganizēts maršruts ar visiem pieturas punktiem un iemaksām hoteļos par bargu naudu (kā noprotat, šis variants mums – ielu muzikantiem atkrīt). Tātad atliek viens - jaatrod PAKİSTĀNİS PAKİSTĀNĀ. Divainā kārtā mums tas izdevās - uz labu laimi izsūtijām kādas 20 vēstules ar lūgumu pēc palīdzības portālā www.hospitalityclub.org (ceļotāju portāls, kur iespejams atrast cilvēkus, kas laipni uzņemas pie sevis izmitināt bez maksas, taču līdz šim, praktiski nekad, neesam sanņēmuši atbildes uz vēstulēm) un brīnums, nākamajā dienā lasam kārtīgu un pakistāniski jauku atbildi no īsta Pakistānas pilsoņa kurš gatavs mums palīdzēt ar uzaicinājumu un pie tam vēl uzņemt pie sevis, tikai viena nelaime - viņam nepieciešamas mūsu pasu kopijas!
Tādus lūk kūleņus met ceļotāju dzīve! Atkal rakstijām mūsu nelaimīgajai Pakistānas vēstniecībai Zviedrijā, kura tik slinka uz komunicēšanu. Paziņojam, ka esam atraduši jauko Pakistānas pilsoni un nu mums ļoti vajadzētu viņu palīdzību - atsūtīt pa e-pastu noskenētas mūsu pasu kopijas. Vēl tālredzīgi piebildām, ka viens no mūsu kvēlākajiem sapņiem ir nokļūt Pakistānā…Šī jau ir 3 vestule, kuru esam nosūtījuši: divas elektroniski, vienu ar roku rakstītu pa pastu, kopā ar vēl nepieciešamajām atpakaļsūtīšanas markām mūsu pasēm, taču vēstniecība, kā jau ierasts, ilgi mēdz klusēt.
Un jau atkal…mums atliek vien gaidīt…ak, Pakistāņu dievi…jel uzklausiet mūs…
>> Komentāri (7)
Ceļošana un izdzīvošana latviešu gaumē
2010 gada 30.marts (kategorija: )
Rīga-Pekina 2010
jeb
ceļošana un izdzīvošana latviešu gaumē.
Pieturas punks - Stambula.
Darbojošās personas: Rolands Ūdris un Ilona Balode.
1. mēneša laikā veiktais maršruts : Rīga-Viļņa-Varšava-Krakova-Aušvice-Budapešta-Ļubļana-Kamnik-Zagreba-Belgrada-Sofija-Plovdiva-Stambula.
Šā gada 23. februārī sākās mūsu abu, pasauli apskatīt alkstošu latviešu, gaitas plašajā pasaulē. Tieši šodien, 23. martā, ir mūsu Lielā Ceļojuma mēneša jubileja. Ceļojot laiks iegūst citu ritējumu, tas it kā aizplūst un ātri pārvelk visu notikušo ar caurspīdīgu fotogrāfiju plīvuru. Katru dienu satiekam jaunus cilvēkus, gandrīz katru dienu nokļūstam citā vietā. Mainās daba, valstis, sajūtas, noskaņas, smaržas, garšas. Turklāt, ceļojot tādā veidā, kā to darām mēs - ar autostopiem (dažreiz ar nakts vilcieniem, lai ietaupītu hosteļa izmaksas) un pelnot iztiku, muzicējot uz ielas, izdodas katru valsti ieraudzīt mazliet citādā gaismā, nekā tas būtu iespējams, ceļojot klasiskajā veidā. Izvēloties šādu savā ziņā paskarbu ceļošanas stilu, it kā izdodas pa mazu aizkara spraudziņu ielūkoties īstajā, neviltotajā valsts ķermenī, iepazīt cilvēkus, uz mirkli sajusties piederīgam un vajadzīgam šajā vietā.
Katru dienu, katrā jaunā pilsētā mes dodamies meklēt savu jauno darba vietu, t.i. , meklējam ielu, uz kuras muzicēt un nopelnīt iztiku. Spēlējot uz ielas, diezgan precīzi var sajust tautas mentalitāti, paradumus, attieksmi, uzvedību, ģērbšanās stilu, u.t.t.
Pamēģiniet paši. Cilvēki nāk un iet, tūkstošiem tie aiziet garām katrs savās gaitas. Cits dodas uz darbu, cits no darba. Bērni, suņi , kaķi, policisti, ubagi un bagātnieki, sociālisti un musulmaņi - fundamentālisti, čigānietes ar savām pauniņām, dzērāji, dienaszagļi un sētnieki, mākslinieki - tauta visā tās krāsainībā. Kāds aiziet garām un nopurpina, cits uzsmaida, pienāk bērns un padejo mūzikas ritmā, musulmaņu meitene - studente padungo līdzi pie ''Let it be''. Cilvēki iet garām, bet iemet savu kapeiciņu, un mūsu ģitāras čehols pildās ar dzīvības naudu un sirdi pārņem savdabīga cilvēkmīlestības sajūta, mēs esam svešinieki viņu zemē, kuriem vajadzīgs viņu atbalsts, labvēlība, un jaukākais tas, ka tieši to arī saņemam. Bieži gadās situācijas, kad tiekam pabaroti, sadzirdīti ar tēju vai vienkārši apdāvināti ar ''Nescafe 3 in 1'' kafijām, cepumiem un pat kabatas salvetītēm, vārdu sakot, ar to, kas nu kuram tajā brīdī pagadījies pie rokas. Nesen kāda turku meitenīte man iedāvāja pašas darinātu rokassprādzi, tagad to valkāju uz labās rokas. Jo tālak uz Austrumiem, jo cilveki sķiet savādāki, it kā tiešāki, mazliet siltāki, attieksmē personiskāki. Austrumu un rietumu atšķirības ir diezgan pamatīgi jūtamas.
Ak,Turcija un leģendārā turku viesmīlība...
Ir sācies mūsu ceļojuma otrais posms. No iebraukšanas Āzijā šķir tikai Bosfora jūras šaurums.
18. marta rītā ar naktsvilcienu no Bulgārijas pilsētas Plovdivas iebraucām Stambulā. Stambula ir pasaku pilsēta, burvju, Aladina lampu, lidojošu paklāju, sultānu un mošeju, ceptu kastaņu un austrumu saldumu pilsēta. Tilts starp Eiropu un Āziju. Pārejot pāri Ataturka tiltam un šķērsojot Bosforu, jau esi Āzijā. Liela daļa Stambulas iedzīvotāju abus kontinentus šķērso vairākas reizes dienā, dodoties uz darbu un atpakaļ.
Stambula ir 5. lielākā pilsēta pasaulē. Tādēļ mūsu parsteigums un apjukums, no nakts vilciena esot pēkšņi izsviestiem raibumraibā Bābeles juceklī, bija pamatots. Kādu laiku vienkārši stāvējām kā tādi sabozušies un saņurcīti zvirbulēni, pavērtām mutēm vērodami apkārt notiekošo. Uz muguras smagas somas, visu nakti braukuši, turklāt musu rīcībā nebija ne karšu, ne informācijas. Mūsu labais ceļvedis ''Lonely Planet '' mūs izvadāja tikai pa Austrumeiropas valstīm, uz Turcijas robežas pamājot mums ardievas. Patiesību sakot, iebraukšanu Āzijā sajutām jau dažas stundas agrāk - vilcienā, kur nakts vidū tikam izrauti no miega un pāri sliedēm trenkti uz Bulgārijas -Turcijas robežposteni atzīmēties.
Āzija. Te nu tā ir. Kādu laiku pastāvējuši un pabrīnījušies, neviļus pieslēdzāmies cilvēku plūsmai, arī vēderi sāka kurkstēt. Apkārt tik daudz smaržu, skaties uz kuru pusi gribi - visur tējnīcas, kafejnīcas, katrs mēgina kaut ko pārdot. Grūti pretoties turku gastronomiskajiem vilinājumiem. Katrs pārdevējs Turcijā uzskata par vajadzīgu personīgi aprunāties ar potenciālo klientu un aicinat pie sevis. Kā izrādās, tāda ir turku paraža. Tirdzniecība attīstās un norisinās tieši šādā, personiska kontakta veidā. Pie tā ātri pierod un tas sagādā ne mazums jauku brīžu un interesantu sarunu, protams, ja izdodas atrast kādu citu valodas bāzi, bez turku valodas. Turcijā bieži vien saskaramies ar situācijām, kad kāds turku tautības pārstāvis ilgi un pamatīgi turku valodā izklāsta savus piedzīvojumus un stāsta anekdotes, pieņemot pašu par sevi saprotamu to, ka saprotam turku valodu, kaut arī pirms mirkļa esam skaidrā angļu valodā paziņojuši, ka turku valodu nesaprotam. Laikam problēma tajā, ka daudzi turki nesaprot arī mūsu teikto angļu valodā. Tā nu esam apguvuši no turkiem jauku paradumu - runāt ar tiem latviešu valodā. Bieži vien izvēršas savdabīgs turku-latviešu valodas dialogs.
Jau pēc mirkļa tiekam ievilkti kādā tuvējā kafejnīcā un sēžam mazā ieliņā pie tradicionālajiem mazajiem turku galdiņiem uz mazām, zemām taburetītēm un sūcam savu rīta kafiju eiropiešu gaumē, kas, kā izrādās, nebija nekas cits kā Nescafe ar pienu. Turcijā jāpasūta īsta turku kafija, kura tiek pagatavota pec īpašas metodes vai arī tēja.Turku rūpes par klienta labklājību ir apbrīnojamas, no acīm tiek nolasīta katra iespējamā vēlēšanās.Turklāt katrs blakussēdošais uzzskata par vajadzīgu pajautāt, no kurienes mēs nākam. Nedaudz atjēgušies, atcerējāmies, ka mums taču Turcijā (apm. 90 km no Stambulas, pilsētā Izmita) ir latviešu draudzene Mita un zvanījām, lai noskaidrotu vismaz kādu pieturas punktu, pēc kā orientēties. Tas mums ari izdevās, un pēc kādas stundas jau bijām veiksmīgi nobāzējušies un atraduši salīdzinoši lētu hoteli Stambulas mūsdienu sirdī Taksimā.
Stambulā pavadījām divas ārkārtīgi piesātinātas un iespaidiem pārbagātas dienas, uzzinājām un sajutām galveno, bet lielākā daļa, protams, paliek aizkadrā. Stambula ir milzīga. Reģistrētais iedzīvotāju skaits ir 12,8 miljoni (visa Latvija ir aptuveni 2 miljoni, nu jau , lielā emigrācijas viļņa laikā, droši vien krietni mazāk). Tā ir pilsēta ar spēka un varenības auru. Impēriju mīlule. Galvaspilsēta Romas impērijas, Bizantijas impērijas, Otomanu impērijas ziedu laikā, tikai katrā dēvēta citādi: Konstantinopole, Bizantija, Istanbula.
Šajā gadā daiļā Stambula ir ieguvusi titulu Eiropas Kultūras Galvaspilseta 2010.
Stambulas dvēsele meklējama divās vietās: Sultanahmet - vecpilsēta, kur atrodas slavenā Zilā Mošeja, kuru atļauts apmeklet arī parastiem mirstīgajiem (ari cittautu sievietēm, bet, nosacījums - piedienīgi ģērbtām), Haghia Sophia baznīca, kura piedzīvojusi dažādus vēstures pagriezienus (no baznicas parbuvēta par mošeju un mūsdienās pilda muzeja funkcijas), kā arī citi sultānu valdīšanas laika brīnumi, un Taksima skvērs - pilsetas mūsdienu sirds - lauzu pulcēšanās vieta, milzīga, gara gājēju iela, ar apkart izpletušos un samudžinātu mazo ieliņu labirintu tīklu, kur dzīvība un burzma nenorimst 24 h diennaktī. Taksima skvērs "vārās" un mutuļo, cilvēks pie cilvēka, nepārtraukta cilvēku plūsma un drūzma. Taksima nekad neguļ. Viena no perfektāk izveidotajām tūrisma un izklaides vietām pasaulē. Bābele. Un, protams, arīdzan ideāla vieta ielu muzikantiem no Latvijas - Ūdrim un Balodei, lai piepelnītos.
Turki ļoti lepojas ar savu kosmopolītisko pērli Istanbulu, kā arī ir diezgan nopietni patrioti un vai katrs pretimnākošais turks zina pastāstit par Otomanu impērijas kādreizējo spožumu un postu.
Gandrīz vai svētā kārtā ir iecelts Turcijas valsts atkalapvienotājs Ataturks (1923.gadā tika dibinata Turcijas republika), kurš tiek visādi dieviskots. Tā kā Turcija ir uz Islama reliģiskajiem principiem balstīta valsts, tad notiek mēģinājumi izskaust tādus netikumus, kā, piemeram, alkahola lieltošana un smēķēšana. Taču cīņa ar ''zaļo pūķi'' notiek visai maigā veidā. Alkaholam ir diezgan augstas cenas un tā tirgošanai vajadzīgas speciālas licenzes, kuras ir dārgas, tāpec daudzās vietās alkaholu nevar nopirkt, arī kafejnīcās. Alkaholu nedrīkst lietot arī uz ielas. Taču mājās katrs pilsonis var rīkoties pec saviem ieskatiem. Tirdzniecības punkti tik un tā ir atrodami visur, it sevišķi Stambulā šim likumam nav pilnīgi nekādas jēgas. Stambula un tās tirgotāji dzīvo paši savu, no Turcijas valsts iekārtas neatkarīgu dzīvi. Kas attiecas uz smēķēšanu -Turcijas valdības cīņa ar nikotīnu ir ārkārtīgi amizanta. Turcijā kino tiek cenzēts. Visās filmās, ko rāda pa televīziju, cigaretes tiek notušētas un izpludinātas. Tas izskatas aptuveni tā, kā skatoties Krievijas raidījumu ''Kriminal Inform'', kur noziedznieku sejas tiek izpludinātas, lai netiktu atpazītas. Tajā pat laikā, cigaretes ir viegli pieejamas jebkurā tirdzniecības vietā un cenas ir lidzīgas kā Latvijā. Turklāt, ka izrādās, visu turku "tēvs" Attaturks bijis kaislīgs cigāru smēķētājs un turki cenšas izlabot visas publiski pieejamās hronikas un fotogrāfijas, lai vadoņa kaitīgais ieradums netiktu pamanīts. Tā, lūk, norisinās Turcijas cīņa ar kaitīgajiem ieradumiem.
Turcija ir zeme ar senu vēsturi un bagātām tradīcijām. Viena no skaistākajām ir tējas dzeršanas tradīcija. Tēju dzer visi un visur no mazām, īpašas formas tējas glāzītēm, pieberot klāt cukura graudiņus. Istambula ik uz soļa ir pa kebabu ēstuvei, dvēseli un vēderu sažņaudzošam Turku saldumu pardotuvēm (kur smarža jūtama jau gandrīz 1km rādiusā) un Ekmek, jeb tiko ceptas maizes veikalam. Turku maize ir īpaša, ārkārtīgi kraukšķīiga, svaiga, smaržīga un garšīga. Tā ir kā Turcijas pārpilnības zīme. Svaigu maizi katrā ēstuvē var dabūt bez ierobežojumiem.
Vēl kāda īpaša Turcijas zīme ir Nargile jeb udenspīpju kafejnicas. Stambulas centrā, gar Zelta Raga šauruma krastu ir vesels udenspīpju kafejnīcu kvartāls. Cilvēki pulcējas un atslābuši zviln pavasara saulītē, sarunādamies un pīpēdami pīpes. Fonā mošejas un minareti, pa laikam uzpūš spirgts jūras vējš ,smaržo pec garšīgas austrumu tabakas un tiek atnesta kārtējā stipra un salda turku tējas glāze...ieskanās Ezans...no mošejam izvijās kārtējās musulmaņu lugšanas, kuras nezin kādēļ vienmer manī izraisa dīvainu satraukumu...garam aizsoļo pamatīgi sevī paslēpušās musulmaņu sievietes...Stambulas ainava pavasara pēcpusdienā...
2010.g.23.marta.Turcija.
>> Komentāri (3)
Stopotāja glābēji no Baloža lidojuma
2010 gada 27.marts (kategorija: )
Stopošanairsporta veids, kāršuspēle un skola vienlaicīgi. Līdzstopošanailabvelīgai vietai parasti nokļūst ejot, un ja tev mugurā ir pasmaga un ne visai ērta soma, tas ir parbaudījums miesai un garam. Kad tu pacel roku, tu nezini, cik ilgi tu tā darīsi, līdz kads piestās, cik talu tevi aizvedis un kads(i) cilveki būs mašīnā. Pedējais ir visinteresantākais.
Šoferīšus var iedalīt vismaz divās grupās – pirmie tie, kuri ņem stopotājus, lai izklaidetu sevi ar zināmā veidā - laimes akā izvilktu kompāniju un labprāt iesaistās sarunās. Otri tikai uzlabo savu karmu ar izdarītu labu darbu – palīdzējis nabaga no šoferu labvēlības atkarīgiem ceļotājiem. Abi labi.
Vēl, protams, ir kategorija, kuri vēlas parunāties, bet prot tikai savu dzimto poļu vai ungāru valodu. Poļu valodas gadījumā vismaz vari atrast līdzīgos vārdus krievu valodā, kamer ungāru valoda ir tikpat nesaprotama kā somu, ar kuru tā radnieciga. Tā gadijas ar ungāru kravas automašīnas šoferi, kurš mēģināja mums kaut ko stāstīt ungāriski un pēc viņa domām mēs labāk sapratīsim, ja viņš atkārtos teikto. Žesti glābj. Ar žestiem var saprasties pat ar polinēzieti. Saprotami ir arī internacionālismi. Ungārs smīkņāja un grozija galvu, kad uzzināja, ka tā mēs dodamies uz Pekinu.
Nostopēto attieksme pret šo faktu ir dažāda. Cilvēks, kurš mūs pārveda pāri Lietuvas – Polijas robežai (viņam blakus sēdēja 10 gadīgs dēlēns – uzlecoša džudo zvaigzne) uzskatīja, ka tā ir lieka laika un iespeju zaudēšana. – I travel on my vacation, but you seem will go home for a vacation.-
Un nekā pārāk nepareiza tur nav. Savādākās domās bija ungars – Wizzair pilots, kurš mūs aizvizināja no Polijas – Slovākijas robežas līdz pašai Budapeštai. Viņš dzīvoja darba dotajā dzīvoklī Prāga, un brauca brīvdienās mājās uz Ungāriju. Viņs sapņoja, ka varētu kadreiz strādāt kādā starpkontinentālā aviosabiedrībā, kuras pilotiem daudzkārt iznāk pavadīt vairākas dienas galapunktā. Viņs vispār ļoti kosmopolitisks. 8 gadus nodzīvojis Štatos, kur bija neveiksmīgi aprecējies un strādājis savu bernības sapņu profesijā – par truckdriver, kā laikā pabijis 49 štatos. Viņam ceļošana bija ikdiena.
Stopējot, iepazināmies arā ar Lietuvas seima deputātu. Viņu jau ar, liekas, nemaz tik daudz nav. Šis bija amizants. Ikvienā mašīnā ir cita atmosfera, ko rada mašīnas īpašnieks. Šajā skanēja deputāta dziedātas dziesmas un pamuļķīgas sarunas par popularitāti, darbu un valsti. Ka odziņa visam bija viņa vēlme laiku pa laikam kaut ko mums nodemonstrēt, rakstot uz papīra vai izklājot karti pār stūri, dažkārt tomer atceroties pieregulēt mašīnas gaitu. Tas bija tā nedaudz bailīgi, bet ne tik bailīgi, kad kads puisis pilnīgā tumsā krietni parsniedzot atļauto ātrumu, pa kalnainiem un līkumainiem ceļiem aizveda mūs uz Slovākijas robežu.Ja paliksim dzīvi, tad būs bijis jautri, pie sevis nodomājām un tā arī bija. Un fonā skanēja *highway to hell*. Ja tas būtu fiction romānā, tas liktos banāli, bet ta bija realitāte un es nezinu labāku momentu, kurā esmu klausījusies šo dziesmu. Šoferītis neteica neko, tikai smējās par savu ideju – savā dzimtajā miestā paņemt stopotājus, aizvest viņus kaut kur uz priekšu un tad atgriezties mājās.
Īpaša suga ir biznesmeņi, kuri mūs paņēma, ar rokas vēzienu sabāzdami aizmugurējā sēdeklī, jo uz viņu blakussēdeklīšiem atradās papīri un mapītes. Ne nieka nekautrēdamies viņi skaļi sarunājās pa modernām handsfree ierīcēm ar biznesa partneriem, kuru balsis arī bija dzirdamas skaļruņos. Ko sapratām, ko ne, bet to, ka cilveki ir tikpat vienādi cik dazādi, nojautām gan.
Rīt atkal būsim svešā mašīnā, kura iespējams sēdēs kads nākamais vīrs, kurš jūsmīgi pus vāciski, pus slovēniski stāstīs par savu iemīļoto futbola komandu. Vai par pingvīniem.
