2009 gada 10.augusts (kategorija: )
Reiz kādā sarunā ar draudzeni, mēs aizskārām tēmu par mobilajiem telefoniem cilvēku ikdienā. Jāatzīst, ka nerunājām gan tik globālos apmēros - par visas cilvēces nepieciešamību pēc tā, jo kaut arī uzskatu sevi par gana vecmodīgu cilvēku, tomēr apzinos, ka mobilais telefons ir gana parocīgs XX gadsimta izgudrojums.
Tā vietā, saruna ievirzījās par to kāda nozīme šim sakaru līdzeklim ir sieviešu un vīriešu dzīvē. Nonācām pie sekojoša secinājuma - sieviete mobilajam telefonam ikdienā pievērš daudz mazāku uzmanību nekā vīrietis.
Apskatīsim sekojošu situāciju. Jauna dāma ir precējusies. Abiem ar vīru ir labas attiecības un saticīga kopā dzīvošana. Tā sacīt, sieviete ir uzsākusi dzīves posmu, kad divi vien ar vīru viņi būvē savu jauno kopīgo nākotni. Abiem ir telefoni, bet neskatoties uz to, sieviete ir mūžīgi "nesasniedzama". Cik bieži mēdz būt tā, ka jūs, piemēram, rosāties pa virtuvi, klausoties kādas noskaņojuma pacilājošas mūzikas ritmos un gatavojat savam draugam vai vīram pusdienas, un telefonu esat atstājušas kaut kur guļamistabā pie naktslampiņas vai viesistabā pie televizora vai tas joprojām atrodas kaut kur dziļi jūsu rokassomiņā vai... diez' sazin kur vēl? Un tad vakarā pārnākot vīram mājās, pirmais jautājums ir: Kāpēc necel klausuli? Kam tev tas telefons vispār ir vajadzīgs, ja tevi nevar sazvanīt?!
Draudzenes mēdz zvanīt, bet neba nu ar pirmo reizi jūs var sazvanīt. Ja zvana no darba, tad vispār ārpus darba laika, labāk ir ignorēt šāda veida zvanus, it sevišķi, ja vakarā esi mīļi pieglaudies mīļotā plecam un abi nododaties kādas interesantas filmas skatīšanai. Ja vēl esat ieskauti sveču gaismā un rokās ir sarkanvīna piepildīta glāze, tad tiklīdz nejēdzīgi vibrējošais telefonzvans izjauc šo romantisko idilli, pirmais ko gribās izdarīt ir triekt to mazo verķi pret sienu, lai tas apklust uz mūžīgiem laikiem.
Vēl viens piemērs ir saistīts ar mīlēšanos. Ja šī intīmā procesa laikā, iezvanās telefons, kurš parasti saka - lai paliek, necel? Lielākoties tā ir sieviete, kura eiforijas pārņemta, negrib pārtraukt iesākto. Tajā pat laikā, vīrietis kaut arī nedaudz pretosies, agri vai vēlu to klausuli pacels. Pat, ja nepacels, tad pirmais ko viņš darīs pēc mīlēšanās, ir skries skatīt, kurš nu ir zvanījis, radot sajūtu, ka kopš zvana, viņš ne par ko citu nav domājis.
Vienvārdsakot, sievietei pēc nemitīga kontakta ar ārpasauli ir mazāka vajadzība nekā vīrietim. Varētu šķist, ka viņš baidās palaist garām ko akūti svarīgu, ko nav nekādā veidā iespējams atlikt uz vēlāku laiku.
Kad šī saruna norisinājās ar draudzeni, es vēl nebiju uz "viena viļņa" ar viņu. Mani mēdza pārņemt dusmas par faktu, ka nevaru sazvanīt viņu tad, kad man pēkšņi uzrodas kāda vajadzība no viņas. Tagad, kad pati esmu precētas sievietes statusā, es sāku saprast kā tas praktiski izpaužās. Pieļauju domu, ka nav jau jābūt tikai precētam, bet ir jāpiekopj vismaz stabilas attiecības ar otro pusīti.
Dažreiz telefons man stāv pie gultas un man ir ne silts, ne auksts par viņu. Tas mēdz izlādēties un tāds palikt kādas pāris dienas no vietas. Ja vīrietis regulāri neuzlādētu to no jauna, noteikti, ka pati to darītu ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Ja redzu, ka zvana vecāki un pāris ļoti tuvu draugu, mēģināšu iespēju robežās atbildēt, bet par pārējiem es padomāšu. Ja nebūs noskaņojuma runāties, tad kāpēc, lai es bojātu sev un zvanītājam noskaņojumu?! Labāk nogaidīšu un pati pārzvanīšu vēlāk.
Katru reizi, kad dodos ar mīļoto ikvakara pastaigā, es saku, ka rokassomu atstāšu mājās. Nu kam man nēsāt visādas liekas mantas?! Līdz ar to arī telefons automātiski paliek mājās. Sākumā viņš brīnījās - nu kā tā var?! Bet ja nu kāds zvana?! Uz ko es mierīgi paziņoju, ka nekas traks nenotiks no tā, ja es pēc tam pati pārzvanīšu, ja reiz būs pēc tā baigā nepieciešamība.
Kā ir ar sievietēm, kurām nav stabilu attiecību? Gan rezumējot savu pieredzi, gan savus novērojumus, nāku pie secinājuma, ka tādas sievietes gan izmanto mobīlo telefonu pastiprinātāk, pat vairāk, nekā vīrieši. Katrs sīkums ir jāizklāsta draudzenei. Katrs lielāks ieplānotais solis iespējams jāpaziņo vecākiem, it sevisķi, ja dzīvo kopā. Ja uzrodās kāds puisi, tad ir nemitīgās īsziņu jūras, sazvanīšanās. Par katru paziņas zvanu ir tāds kā prieks, jo ir taču jauki, ja kāds tevi atcerās, kāds ar tevi vēlās runāties. Jūties tā it kā esi visiem nepieciešams. Bet mēs taču zinām kā ir īstenībā...
Labs piemērs varētu būt ar jauniešiem. Ja ikdienā paskatamies uz mazajām meitenēm sabiedriskajā transportā vai kur citur uz ielas, viņām tāda lieta kā telefons ir bez maz vai pielūgsmes objekta vietā. Nedod dies' izlaist to no rokām! Ja nu pazvana Pēteris no iepriekšējā vakara tusa, vai krutais Jancis no klases, vai foršā draudzene uzaicina uz kārtējo ballīti - to nedrīkst palaist garām! Un tas ir tikai normāli. Šie jaunieši ir tikai savas dzīves sākuma posmā, kur līdz tās sakārtošanai vajadzēs ilgāku laiku.
Vēl šinī sakarībā gribētu minēt kādu absurdu momentu. Tādus gadījumus neesmu novērojusi daudz, bet tādi pastāv. Ņemšu piemēru iz savas dzīves. Sagadījās tā, ka kādā braucienā ārpus Latvijas, es iepazinos ar vienu sievieti. Īpaša izvēle man nebija, tātad atlika vien komunicēt. Vienā brīdī pamanīju, ka no viņas miniatūri mazās somiņas, viņa izvelk trīs mobīlos tālruņus. Pirmais jautājums, kas man loģiski pavīdēja prātā, ir: Kāpēc?! Kāpēc veseli trīs telefoni?! Kā vēlāk izrādījās, sieviete nav nekādu kruto firmu īpašniece, kura tur dienā kārto neskaitāmos darījumus, un tad nu varbūt varētu mēģināt to skaitu izskaidrot, ka tur viens ir ģimenei, otrs - darbam, trešais - arī darbam?! Nu nezinu. Bet tas pat nebija tas amizantākais. Amizantākais bija iekš tā, ka visi trīs telefoni viņai bija pussaplēsti. Kad viņa pieķēra manu dīvaino skatienu, viņa izstāstīja, ka vienam redzējies ekrāns ir saplīsi no kāda neveiksmīga kritiena. Bet kaut arī gaisma nespīd, tomēr visu varot redzēt! Tad citam galvenā poga ir izļurkājusies un vispār pazudusies. Bet, ja tur ar nagu tur var aizķeksēt, tad viss darbojoties! Trešajam arī bija kāda vaina, bet kas to lai atcerās. Bet ziniet? Pat tas nav tas amizantākais. Jo tas, kas pielika trekno punktu uz "i" ir tas, ka nevienā no telefoniem nebija kredīta. Rodas tikai viens jautājums (kurš, protams, arī man neveikli paspruka): kāda velna pēc tev sieviet' ir vajadzīgi tie trīs krāmi, it sevišķi, ja neviens no viņiem īsti nedarbojās?!
Lai vai kā, mobīlais telefons, protams, ir noderīga un varen parocīga lieta, bet mana dzīves pieredze rāda, ka ja cilvēkam dzīve ir sakārtota, tad nemaz tik liela nepieciešamība pēc tā pīkstošā verķa nav. Tagad saprotu cik savā ziņā izskatās smieklīgi tie cilvēki, kuri ir atkarīgi no tā. Un kā jau visiem ir zināms, tad atkarība nav nekas labs. Galvenais, kas ir jāatcerās, ka zeme neapstāsies no tā, ja mēs reizi pa reizei tomēr padomāsim vairāk par sevi un tajā brīdī sev blakus esošo cilvēku, nekā metīsimies atbildēt uz katru zvanu.
Vienvārdsakot, sakārtosim mūsu dzīves, veidosim attiecības ar sev mīļotajiem cilvēkiem un labāk retu reizi aizbrauksim ciemos pie draugiem, nekā katru dienu nodosimies nejēdzīgi garām sarunām pa telefonu.
>> Komentāri (7)
Šokolāde un piens.
2009 gada 24.februāris (kategorija: )
Mana jaunā aizraušanās ir Āfrika un melnādaini cilvēki. Īstenībā man vienmēr ir bijusi apslēpta interese par šīs tumšās ādas krāsas cilvēkiem, par kuriem, gadsimtiem ejot, apkārtējai sabiedrībai ir vienmēr bijis dalīts skatījums. Vieni saka, ka viņi ir netīri, pretīgi, smirdīgi un nezin kādi vēl. Citi turpretī apprecās ar viņiem, laiž pasaulē skaistus bērniņus, kuru ādas krāsa ir burvīgs piena un šokolādes sajaukums. Kāpēc viens vai otrs izvēlās attiecīgo nostāju, man joprojām nav skaidrs, bet par sevi es esmu droša - mana skopā pieredze liek ar patiesu mīlestību lūkoties uz šīs ādas krāsas cilvēkiem.
Pagājušā nedēļā es braucu atpūsties uz Šveici. Īstenībā jau uz Dāniju, bet tad tur viss pēkšņi sagriezās ar kājām gaisā. Līdz brīdim, kad attapos Ženēvas lidostā, lūkojoties uz mani sagaidošo personu. Tas bija burvīgs melnādains puisis, ar nedaudz bērnišķīgu gaitu, bet ar acij tīkami veidotu figūru. Skatiens viņam mežonīgs un karstumu izstarojošs, bet biezās lūpas - rāmumu un nosvērtību. Varētu teikt, ka es viņā iemīlējos no pirmā acu uzmetiena. Man nekad nav bijis zināms neviens melnādainais, bet, sāsodīts - ar kādu interesi es vienmēr paslepus cenšos viņus vērot, kad sanāk pašai ceļot. Un te nu man vairs nav nekas slepeni jāvēro - puisis ir viss manā rīcībā, un saprotams, es šādu izdevību nelaidu garām.
Vakar lasīju kādas žurnālistes spriedelējumu par to, kāpēc viņa labāk dod priekšroku seksuālām attiecībām ar melno vīrieti nevis ar balto. Raksts sākās ar to, ka tiek minēta savdabīgā āda, kas piemīt tumšādainajiem cilvēkiem. Delnas viņiem nedaudz raupjas, turpretī mugura tik zīžaini maiga. Kā rakstā salīdzināts, tad viņu āda līdzinās velveta un satīna sajaukumam, un pieskaroties tai, patiesi šķiet, ka esi atļāvies pieskarties kaut kam izsmalcinātam un gluži citādam nekā esi pieskāries pirms tam.
Otrs arguments ir tāds, ka tumšās ādas īpašnieki vienmēr daudz labāk izjūt sievieti seksuālo attiecību laikā nekā baltie vīrieši. Viņi pilnībā saprot sievieti un viņas vēlmes. Viņi zina, ka tiek iekāroti sava vīrišķīgā auguma un citu "atribūtu" dēļ, un līdz ar to turēsies līdz pēdējam, lai to pierādītu pilnīgi un pavisam pavedinātajai baltajai sievietei. Kā arī vēl kāds ne maznozīmīgs fakts - melnais vīrietis spēj "turēt" daudz ilgāk nekā baltais. Vienvārdsakot, vēl nav man zināma sieviete, kura būtu bijusi neapmierināta ar melnādainu vīrieti pēc vētraini pavadītas naktis. Toties ir jāpatur prātā arī vēl tas, ka melnādains vīrietis parasti ne visai mīl piekopt vienas nakts attiecības. Viņi prinicpā nepiekopj vienkārši seksu un viss. Visam pamatu pamatā ir emocijas, jūtas un to, ko saka sirds. Iespējams varbūt tieši tāpēc viņi ir daudz uzticīgāki savām sievām un seksuālas attiecības ar viņiem ir vienkārši dievīgas.
Piedevām pēdējā laikā arvien biežāk var ielās skatīt baltu sievieti kopā ar melnu vīrieti. Tas sāk palikt pilnīgi dabīgi. Daudzās valstīs, kur šo melnādaino vīriešu ir daudz mazāk, baltās sievietes viņus vienkārši ir gatavas "apēst". Nezinu, iespējams tas ir sava veida fetišs. Bet kāpēc tad viņiem neveidojās tik labas attiecības ar savas krāsas sievietēm?! Viens no skaidrojumiem ir tāds, ka melnādaina sieviete pati ir neizsakāmi laba gultā un viņām līdz ar to dominējošās ir seksuālās attiecības. Turpretī melnādains vīrietis vairāk kāro pēc mīlestības un sirsnīguma. Protams, neņemos apgalvot, ka patiesi tas tā arī ir visos gadījumos, jo kā mēs zinām - vienmēr ir izņēmumi. Toties tāda teorija pastāv un ir cilvēki, kas pie tā pieturās.
Nāksies atzīties - šobrīd mans skatījums par baltādainu vīrieti ir mainījies par visiem 180 grādiem, jo kā saka arī raksta autore: "Once you go black, you never go back" ("Vienreiz kļūstot par melno, atpakaļceļa vairs nav.")
Ar visu rakstu varat iepazīties šeit: http://www.nypress.com/article-12509-a-white-woman-explains-why-she-prefers-black-men.html
Vēl man bija tāda iespēja aizgājušās nedēļas svētdienas rītā apmeklēt melnādaino dievkalpojumu. Nāksies atzīties, ka cilvēkam, kurš savu mūžu nav redzējis vienuviet tik daudz šīs tumšās ādas krāsas īpašnieku, sajūtas ir visai sireālas. Iemesls tam varētu būt arī tāpēc, ka vienu brīdi es biju vienīgā baltā starp viņiem. Tā kā nepiederu ne pie kādas konfesijas, tad atļāvos vienkārši vērot to, kas notikās šī dievkalpojuma laikā. Jāatzīst, ka vienu brīdi man pat saskrēja asaras acīs. Saules piepildītē halle, kas atradās kādā lielveikala apakšstāvā tika pielieta ar skanīgiem gospeļiem, kuru izpildīja kāds melnādains vīrietis. Viņš no visas sirds, katru vārdu centās piepildīt ar mīlestību, un mūzika tikai to visu papildināja līdz tādai eiforijai, ka cilvēki cēlās kājās, smaidīdami riņķoja dejās. Bērni klusām spēlējās savā nodabā, pa retam atgādinot par sevi saviem vecākiem. Vēlāk, kad gospeļi norimās, mācītājs sāka citēt bībeli un to interpretēt, un lūk tajā brīdī mana interese noplaka un es pievērsos cilvēkiem man apkārt. Pamanīju kādu puisīti, pēc kura ādas krāsas uzreiz varēja saprast, ka viens no viņa vecākiem ir baltās ādas īpašnieks. Puisītis bija neizsakāmi jauks un ar sajūsmu vēroju, kā viņa tēvs ar viņu nemitīgi ampelējās un rūpīgi pieskata. Dievkalpojuma vidū, ieradās vēl viena baltā sieviete, ar melnādainu vīrieti kā savu pavadoni. Viņi jau kādu laiku ir precējušies un no malas izskatījās patiesi laimīgs pāris.
Pēc dievkalpojuma gan mācītājs, gan citi cilvēki nāca man paspiest roku, apsveicināties. Nezinu kāpēc, bet visa telpa bija kaut kādas pastiprinātas saules un siltuma pielieta. Uz keksu un dzērieniem mēs nepalikām, bet domājams, ka daudziem kas palika, šādas svētdienas ir patiesi kaut kas vairāk nekā tikai pliekans dievkalpojums.
Tajā pašā vakarā, aptuveni stundas braucienā no Lausanne, kurā dzīvojos es pati, tiku uzaicināta uz kādu āfrikāņu kafejnīcu. Teikšu godīgi, ja tajā pilsētā es atrastos viena pati vai vienkārši būtu noklīdusi no kādas tūristu grupas, es viennozīmīgi nespertu kāju tajā iestādē. Caur logiem, no ārpuses, neko nevar ieraudzīt iekšpusē, jo tie ir noklāti ar tādu kā krāsaina attēla plēvi. Saprotams attēls ir ar palmām un ar skatu uz savvannu. Ienākot iekšā, atkal pieķēru sevi pie domas, ka esmu vienīgā baltādainā sieviete, bet mani no sirds nomierināja mani abi pavadoņi, kas draudzīgi smaidot, aicināja iemalkot vēsu aliņu un nobaudīt āfrikāņu ēdienu. Teikšu tā, ka ēdiens gan viņiem ir tāds, pie kura ir jāpierod... bet mana brauciena beigās, baudot to jau trešo reizi, kuņģis spēja sagremot visas tās asās garšvielas.
Manu uzmanību pievērsa kāda skaista melnādaina un varen kolorīta būtne aiz bāra letes. Viņa ne ar vienu lieki necimperlējās un vispār neatminos, ka būtu redzējusi viņu smaidām. Toties fifīgi iešpannētās tumšās krūtis, izskatījās tik apžilbinošas mazajā blūzītē, ka jebkurš no ienācējiem tāpat uzskatīja par savu pienākumu nedaudz ar viņu paflirtēt.
Otrajā reizē, pamanīju vēl kādas divas sievietes, kas turpat iepretīm man sēdēja. Cik daudzas tomēr no viņām ir neizsakāmi glītas! Vienai no viņām bija pieguļoša melna kleita, ar dziļu šķēlumu sānos, kas atklāja principā visas viņas apaļās formas. Šķiet visām melnādainajām sievietēm ir neizsakāmi pievilcīgas pēcpuses, jo neatradīsiet nevienu ar kalsnu vai uz iekšu ierautu apaļumu. Visas formas ir uzkrītošas un iekārojami pievilcīgas.
Pārējie apmeklētāji bija dažādi melnādaini vīrieši, kas pēc smagākas darba dienas te nāk paslēpties no visas apkārtējās vides un nedaudz sajust to, ko mēs mēdzam dēvēt par "mājām". Viņi šeit runā savā valodā. Jāatzīst, ka dažu brīdi liekas, ka viņi nemitīgi kašķējas un strīdējas, bet īstenībā tas viņiem ir tikai tāds kā runas veids.
Āfrikāņu mūzika vai viegls regejs vai vēl vieglāks r&b fonā ar visu šo te kolorīto vidi, mani pilnībā aizrāva, un joprojām jūtu sava veida ilgas pēc tā. Šeit to laikam nav iespējams izjust vai arī jupis viņu zina - varbūt vienkārši senču senči ir kaut kādā veidā bijuši saistīti ar melnādainajiem cilvēkiem, un līdz ar to man ir izveidojusies šī te sava veida tieksme pēc šiem saules apskautajiem cilvēkiem. Atklāšu Jums arī to, ka viņu āda vienmēr ir silta, pat nedaudz karsta... un nevis tāda, kas ir vienkārši dzīvam cilvēkam, bet gan tāda, kas ir bērnībā zem karstas saules uzkrāta un kas piedevām ir neizzūdoša...
Ja godīgi, es varētu daudz ko pastāstīt par maniem novērojumiem. Par to kā viņi savā starpā viens otram palīdz, par to kā viņi cenšās rast iespēju pelnīt naudu Eiropā un citās pasaules malās, par to kā viņi spēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem, lai tikai spētu izdzīvot tālu prom no savām mājām, par to cik viņi ir labi psihologi un daudz ko pamana tādu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību. Jā, daudz kas būtu stāstāms, bet uzskatu, ka tas lai šoreiz izpaliek. Varu tikai teikt to, ka es nekad nebūšu spējīga izprast cilvēkus ar rasistisku noslieci. Kamēr viņi tikai cenšās rast sev iztiku (gluži tāpat kā jebkurš no tiem, kas ir devies arī ārpus mūsu valsts, labākas dzīves meklējumos), tikmēr baltādainie policisti var vienkārši ne par ko par viņiem pasmieties, izģērbjot kaut plikus ielas vidū. Tādos brīžos man patiesi saraujas sirds par to, kādēļ cilvēki tik ļoti mīl kaut kādus standartus, kaut kādus noteiktus pieņēmumus. Ka baltais lūk ir tīrs un labs, un melnais ir netīrs un slikts. Protams, nenoliedzami vienmēr ir izņēmumi, bet tie ir arī starp baltās ādas īpašniekiem.
Kā arī vēl kas - kad apmeklēju to dievkalpojmu, vai devos ar viņiem izklaidēties, vai vienkārši niekojos ar alu viņu kafejnīcā - es biju vienīgā baltā starp viņiem. Un ir tā, ka ja man likās, ka visi uz mani skatīsies kā uz balto zvirbuli, tad īstenībā viss beigās izvērtās pavisam otrādi. Jā, es uz viņiem skatījos ar tādu kā atklātu interesi un nedaudz ar piesardzību pirmajos mirkļos. Bet viņi... viņi vienkārši pieņēma mani bez jelkādām ierunām. Nāca klāt un sveicinājās tāpat kā ar maniem abiem pavadoņiem, spieda roku un pieklājīgi smaidīja. Un tā nebija kāda uzspēlēta lišķība, kas iesētu manā sirdī uztraukumu. Nē, tas bija vienkārši sirsnīgs smaids, kuru viņi velta jebkuram, kas ir draudzīgi noskaņots pret viņiem.
Pēc šī brauciena, mans skatījums uz daudzām cilvēcīgām vērtībām ir pamainījies un es varu būt tikai pateicīga par to, kādus iespaidus sniedza man šis ceļojums. Man domājas, ka mums būtu ļoti daudz kas jāiemācās no viņiem - gan tas kā turēties kopā, gan tas kā atbalstīt vienam otru. Un viennozīmīgi pārliecinos vēlreiz - daudz vienkāršāk ir pieņemt lietas tādas kādas viņas ir, nevis ar visām četrām pretoties savām mānīgajām iedomām galvā. Mēs visi esam vienādi, tikai dzīve mums piespiež sašķelties. >> Komentāri (10)
Nu tad - par tiem resnajiem!
2009 gada 28.janvāris (kategorija: Figūra.)Eh, resnie cilvēki... resnie cilvēki... Gatavā sodība un staigājošā nelabība, vai zinieties.Pēdējā laikā pastiprināti dzirdu resnu cilvēku aprunāšanu. Nu, ka - kā gan tā var?! Kā var štancēt iekšā kūciņas, bulciņas un purkšķēt par to, kā nomāc liekais svars?! Kā var uzšpannēt tos minisvārkus un to ļumīgo dibengalu tik trakoti gorīt, pārvietojoties?! Vai, piemēram - ak jel, kādas baisās strijas tam sievišķim uz vēdera vai vēl nezin kur izmetušās! Beigu beigās izkliedzot standarta frāzi: Nu kā gan var sevi novest līdz kaut kam tādam?!
Šitos tekstus es neizdomāju. Tie parasti rodas "pareizās" komplektācijas cilvēkiem, kuriem sanāk atklāt resno cilvēku atkailināto versiju vai nu bildēs vai dzīvē. Tāda sajūta, ka tajā brīdī viss viņiem šķiet mazsvarīgs, jo ar šausmām verās šinī atklājumā un nespēj saprast, kā var būt citādāki cilvēki nekā viņi paši?!
Visjokainākie man šķiet tie cilvēki, kuri, piemēram, orandžajā portālā meklē visādus apalīšus, lai piedāvātu viņiem tā saucamo "palīdzību" liekā svara nomešanai. Viņi ievieto bildes ar smaidīgiem cilvēkiem, kuri ir beidzot sevi "iemīlējuši", jo ir tikuši vaļā no kāda liekā kilograma un var uzvilkt ilgi kāroto kleitu. Tad viņi vēl pievieno sludinošus tekstus par to, ka viņi palīdzēs, ka viss ir glābjams un vienvārdsakot, viss galu galā būs labi!
[BANNER]
Nezinu, kaut kā dīvaini sametas. Es vienmēr esmu bijusi apaļīga. Tiesa, vārdu "resna" man nepatīk izmantot, bet tā, lai katra paša izvēle. Nu un būdama viena no tā saucamajiem "nestandarta frīkiem", nesaprotu - kas gan ir tas solītais - būs labi?! Manuprāt, viss tāpat ir labi. Varbūt esmu sevī izkopusi veselīgo sarskasmu un ironiju, un man nu die liekas jokaini, ka šī ir tā mūžīgā tēma, kas neliek mieru acīmredzot ne "slaido kategoriju" pārstāvjiem, nedz arī to otro - nu resno!
Protams, es nesludinu to, ka tagad visiem būtu tādiem jābūt vai vēl nezin ko stulbāku, bet derdz tas, ka katrs lien laukā no ādas, lai tikai varētu vilkt paralēles ar sevi un apkārtējiem. Kāda gan kuram daļa par to kā mēs galu galā izskatāmies?! Godīgi atzīstoties, man dažubrīd kāda fifīga apaļa madammīte ar čirkotiem matiem, spilgti sarkaniem miņukiem, mazām špickurpītēm un košām lūpiņām šķiet daudz amizantāka un interesantāka nekā standartizēta slaika meiča, kurai viss tāpat ir paredzams no a-z. Vai, piemēram, cik dažreiz omulīga šķiet kādā kompānijā tieši tā apaļīgā kundzīte, kura paspēj gan divus puišus pie krūts piespiest, gan nodejot kādu galda danci, un vēl ap sevi noturēt visu uzmanību. Kamēr turpat kāda safrišota jaunkundze izvairās nolauzt nagus vai saburzīt jauniepirkto kleitu kādā pārmērīgā aktivitātē. Tāpēc tad nu viņa vienkārši sēž vienuviet un skaisti izskatās. Gluži kā mēbele. Nu sēž i sēž. Pa retam, pieceļoties un aizslājot tualetes virzienā uzpūderēt degunu...
Nē, es drīzāk sludinu to, ka katram sava dzīve un ķermenis ir tas ar ko pašam ir jāsadzīvo. Nenoliegšu, ir bijušas dažādas nelāgas peripētijas arī man, bet lielākoties tikai skolas laikos, jo mēs visi taču zinām, cik bērni mēdz būt skarbi viens pret otru. Bet tas arī šķiet ir viss... Man pat dažubrīdi līdz krampjiem vēderā uzjautrina cilvēku skatieni, kad, piemēram, krogā alus ir paņemts nedaudz par daudz, un sagribās izkustēties kādā jestrākā dancī vai, piemēram, pieklaigāt pilnas telpas bārstot jokus, kamēr beigu beigās kāds iepriekš mulsāks puisis nāk klāt un saka: Klau, bet tu taču esi viena jestra madamma! Tu esi gluži kā kūsājoša dzīvība, kas aptver visus un galvenais - tu nepaliec nepamanīta!
Jebkurā gadījumā, protams, neapdomīgi uzvedas arī dažs labs apaļīgs cilvēks. Nu, ja patiesi var ēst kompas un citādus našķus, kārumus, tad čīkstēt gan nevajadzētu. Bet te ir tā, ka apaļīguma problēma var izpausties dažādi. Nu, piemēram, man. Saldumus ēdu ļoti reti. Vispār ēdu maz, bet vai tas ko maina?! Tāpēc lieki piebilst, ka neliegšu sev kaut kādas vella diētas dēļ, vēsa aliņa pēc labi nostrādātas darba dienas. Piedrāzt man visus mutes brūķētājus par to, ka redz vienreiz pa pāris mēnešiem man sagribas ielavīties aizliegtajā zonā - McDonalds. Nu a ko padarīs?! Ne nu man kādam jāatskaitas, ne nu kas. To, kas tiek ielikts manā mutē, ir tikai mana darīšana un tikai man ir jārēķinās ar sekām.
Piedevām padomāsim par standartizētiem tēliem. Nu, piemēram, vecmāmiņas. Nu tāda kārna izbijusi primadonna varbūt nav gluži tas, kas uzreiz varētu asociēties ar vecmāmiņas tēlu. Drīzāk tā ir kāda maza apaļīga kukažiņa, ar briļļiem uz degungala un priekšautu ap lielo punci. Ļaujot vaļu fantāzijai, jau tagad redzu šo burvīgi smaidošo tēlu, stāvam uz lievenīša pie maza puķu dārziņa, ar tiko izceptu speķpīrādziņu bļodu rokās.
Vēl es, piemēram, nespēju iedomāties savu māmiņu par kārnu esam. Tas taču ir tik forši piezagties klāt viņai un tā iesusināt seju tais mīkstumos, samīļot no visas sirds un tad aiziet prom it kā nekas nebūtu bijis. It sevišķi smieklīgi tas izskatās citiem no malas, kad mazais zilonītis cenšas ierāpties klēpī lielajam zilonītim :)
Ar to visu es gribēju patiekt tik to - pārstājat jel aprunāt tos resnos cilvēkus! Viņi īstenībā ir forši. Nu die. Vienmēr kladzinu un kladzināšu to, ka labam cilvēkam visa kā ir jābūt daudz. Kā arī, laime jau neslēpjas formās, bet gan tajā, ko formas spēj dot :)
- - - - - -
! Rakstot šo, es ne reizi nebiju domājusi par cilvēkiem, kuriem resnums ir slimība. Jo tā, kaut arī ir katra paša problēma, tomēr nav nedz ar ironiju apskatāma, nedz arī ar nicinājumu. Pret to ir jāattiecās kā pret jebkura veida slimību.
!! Kā arī - katra galējība nav īpaša laba, lai kā uz to skatītos. >> Komentāri (10)
(1)
