espati.lv

dzivespatiesibas

Ķīmiskā svētlaime ātrgaitas laikmetā

11. jūlijs (kategorija: )
 

Pastiep roku un Tava problēma tiks atrisināta – spiedzošās reklāmas gaviles vilina iegūt laimi bez mazākās piepūles. Aizmirsties ilūzijās un baudās, lai dzīvotu šeit un tagad, atmetot malā pārdomas, dzīves jēgas meklējumus un vēlmi mainīties. Cilvēks tik ātri skrien cauri dzīvei, ka bieži vien neatliek laika attapties, lai kārtīgi izvērtētu, kurp noris skrējiens un kādas ir tās ceļa robežas, pa kuru tiek skriets.

Jau divdesmit gadus es satieku cilvēkus, klausos viņu dzīves stāstus un arvien biežāk sadzirdu to, cik mazu piepūli viņi ir gatavi ieguldīt savā labklājībā – kā materiālajā, tā garīgajā. Mana dēla vienaudži – divdesmitgadnieki jau ir novecojuši večuki, jo satraucas par to, cik ātri paskrien viņu dzīves laiks, kas būtībā vēl nesen bija vecmāmiņu un vectētiņu sarunu tēma. Ko tad ir pārdevusi sabiedrībai masu popkultūra?

Jo ātrāk, jo labāk.

Kurš gan nav redzējis niķīgu bērnu, kurš satraukti brēc, pieprasot kārtējo mantiņu, saldumu, bet mūsdienās arī planšeti vai viedtālruni? Patērētāju sabiedrības pārsātinājums ar dažādu iegribu apmierinošajiem līdzekļiem un mantām arvien vairāk samazina piepūli, paātrinot dzīves ritumu, kurā dziļās vērtības aizstāj čaukstoši un mirdzoši nieciņi.

Filozofs un domātājs L. Rons Habards ir devis lielisku laimes skaidrojumu “Līdz ar to, laimi var definēt kā šķēršļu pārvarēšanu, virzoties uz sev vēlamo mērķi” (citāts no grāmatas “Pašanalīze). Taču, kas notiek ar laimi, ja šķēršļu tikpat kā nav un to pārvarēšanai jāpieliek pavisam maza piepūle? Vai augošais depresijas slimnieku skaits nav pazīme, ka sabiedrība paliek aizvien nelaimīgāka? Tātad ātrie risinājumi laimes gūšanai tomēr nav īpaši efektīvi cilvēka labklājības nodrošināšanai. Pat slavenās “Matrix” filmas varonis misters Smits atgādina galvenajam varonim NEO, ka tieši pārmērīgās labklājības radīšana noveda pie agrāko virtuālo pasauļu konstrukciju neveiksmēm.  Acīmredzot viegli iegūstamie baudas avoti atstāj neaizpildāmu tukšuma sajūtu, un ne jau kuņģī, bet gan dvēselē…

Ātrgaitas laikmeta cilvēks

Ar saukli “Uzreiz un tūlīt” virtuālās paaudzes cilvēks traucas mežonīgā ātrumā pretī nāvei, pārslēdzoties no viena informācijas avota pie otra, meklējot mierinājumu ātrajos risinājumos, ar kuriem tik ļoti ir piesātināta apkārtesošā vide. Nav naudas – paņem ātro kredītu, tikai viens SMS, bet, ja tas neder, aizej uzspēlēt uz laimētavu! Nav mīlestības – pieslēdzies pie porno kanāla vai nopērc kādu sevis apmierinošu rotaļlietu! Nav veselības – iedzer pretsāpju tableti! Moka nemiers? Šī jaunā alkohola pudele ļaus Tev nomierināties un iegūt daudz draugus! Ja nu pudele vairs nepalīdz, mums ir daudz un dažādu nomierinošu tablešu, kuras ar laipnu roku izsniegs ārsts. Ātrie risinājumi aizēno patieso situācijas cēloni, atņem vajadzību piepūlēties un iziet ārpus savas komforta zonas. Gruzdošā sāpe lēni izēd no iekšienes, kamēr ārpusē tiek izstādīta smaidīga un ar dzīvi apmierināta pašbilde. Tikmēr sociālā tīkla komūna saglabā savu pārliecību par “drauga” labklājību un piepildīto dzīvi līdz brīdim, kad jau sen ir par vēlu.

Smadzeņu speciālisti skandē par bioķīmisko procesu nelīdzsvarotību, apgalvojot, ka tieši “trūkstošā ķīmiskā sastāvdaļa” neļauj kādam izbaudīt laimi. Tomēr vēl joprojām līdz galam nav skaidrs, vai “trūkums” ir nelaimīgās dzīves cēlonis, vai sekas.

Skriešana pēc sapņa, kurš, iespējams, pat nav Tavējais, bet masu popkultūras izlolots, neļauj veikt pietiekoši lielu piepūli sevis izglītošanai un izprašanai, lai pārvarētu pietiekoši daudz šķēršļu savā ceļā pie laimes. Tā paliek aizvien neaizsniedzamāka un nereālāka, atstājot bezjēdzīgas eksistences sajūtu un cinismu. Pēdējās prieka piles sagādā cita sāpes un neveiksmes un nelielā pārākuma apziņa, ka ir kāds, kuram sokas vēl sliktāk. Vai pretī šādai dzīvei mēs tik aizrautīgi traucamies?

Ķīmiskā svētlaime

Centieni atrast jaunus labklājības apvāršņus ar ķīmisku vielu palīdzību, vai tie būtu raudzēti dzērieni, īpaši augi vai sēnes, vai laboratorijā izgatavotas tabletes un pulveri, ir nepārtraukti pastāvējuši visā cilvēces vēstures gaitā. Iespējams, kāds, kuram mamma vai vecmāmiņa vienmēr ātri apmierināja katru kaprīzi, vēlāk meklēja glābiņu no neveiksmēm šo vielu radītajās iluzoriskajās sajūtās. Galu galā, kāpēc jāpiepūlas, lai iemācītos dot citiem kaut ko vērtīgu, ja var vienkārši aizmirsties uz brīdi un nedomāt par savu nepilnvērtību. Pieaugošā trūkumu un viduvējības slavināšana jau no skolas laikiem, radījusi atkarīgo paaudzi, kura spēj pieņemt tikai glaimus, bez spēka un gatavības ieguldīt pūles patiesu vērtību izveidošanā! Nav brīnums, ka vienas atkarības vilni nomaina nākamais. Turklāt klāt pie ķīmisko vielu atkarības nāk virtuālā narkomānija, liekot aizmirst pie datora it visu apkārtējā pasaulē.

Manu pārdomu raksta ideja nav vien vispārzināmo patiesību uzskaitīšana, jo ne es viena kliedzēja sabiedriskajā telpā, kas cenšas pievērst uzmanību pastāvošajai problēmai. Divdesmit gadu laikā tiekoties ar lielu cilvēku skaitu, es skatos uz lielāko ciešanu avotu katrā indivīdā – viņa prāta mehānismiem, kurus rada piedzīvotās gan fiziskās, gan dvēseles sāpes. Taču tieši ķīmiskie risinājumi padara cilvēka reabilitāciju par ļoti smagu un ilgu ceļu, kurā ne vienmēr ir gaidāmas vienas vienīgas uzvaras. Narkotiku un alkoholu postošā ietekme uz domāšanu kopā ar pavisam nelielo spēju pielikt pūles, lai pārvarētu to radītos šķēršļus, atstāj daudzus cilvēkus degradācijas lejupslīdē, kurā viņi paši bezspēcīgi nolūkojas, nespējot nekādā veidā kontrolēt notiekošo.

Tavs ķīmiskais dvīnis

Iespējams, daudzi ir piedzīvojuši situācijas, kurās viņi ir runājuši, motivējuši un aicinājuši savus tuvākos, kas nokļuvuši atkarības gūstā, saņemties, mainīties un domāt pozitīvas domas. Noteikti kāds ir pamanījis, cik reti tas ir devis rezultātus, pat ja sarunas laikā cilvēks aktīvi māj ar galvu un no sirds apsolās vairāk tā nedarīt. Tiklīdz vajadzīgā viela parādās pa rokai un nokļūst ķermenī, daudzu priekšā nostājas pavisam cits cilvēks, kurš ne tikai neatceras solīto, bet noliedz it visu, par ko tika runāts un apgalvo pavisam pretējas lietas. Protams, ka psihiatrijas diagnozē sen jau ir zināms, ka divu personību atrašanās vienā cilvēkā ir slimība, kas saucas šizofrēnija. Vai tā būs garīga slimība, ja to izraisa ķīmiska viela? Vai papildus zāles šādā gadījumā izārstēs cilvēku no postošā personības izmaiņas procesa, kuru jau tā ir radījis alkohols, narkotikas un pat dažas labas zāles? Maz kurš ir aizdomājies tik dziļi par atkarības iespaidu uz personību kā to paveicis L. Rons Habards. Pavisam nelielā bukletā “Atrisinājums narkotiku problēmām” viņš raksta:

“Mēs visi esam pazinuši šādu personību, tā kā tas nav nekas neparasts mūsdienu civilizācijā. Pēkšņa piezīme, kurai nav jēgas un kura pilnīgi neiekļaujas apspriežamās tēmas kontekstā; tukšs skatiens, kad tiek dota pavēle vai izteikta piezīme, – aiz visa tā slēpjas pilnībā iedomāta pasaule, kuru satricina mūsu mēģinājumi kaut ko izdarīt tagadnes laikā.”

Sakaroties ar atkarību, pavisam neliela cilvēku daļa ievēro, ka viņi tuvinieks vai ģimenes loceklis kaut kur nemanāmi pazūd, bet lielākajā laika daļā var novērot pavisam citu personību, kas krietni atšķiras no iepriekšējās. Ķīmiskais dvīnis aktīvi iesaistās cilvēka dzīvē, stimulējot uz darbībām, kuras vēlāk, “esot skaidrā”, atkarīgajam nākas nožēlot. Šī nožēla un iekšējā bezcerības un vainas sajūta vēl vairāk nomāc, liekot pastiepties pēc pēdējā mierinājuma, lai kāds arī tas būtu! Atkarība nav tikai fiziska, tā ir pietiekoši nopietna problēma gan prāta, gan gara līmenī. Tā nepāriet viegli ar gribas piepūli. Jo ilgāk ir lietošanas laiks, jo lēnāks un pamatīgās ir atgūšanās ceļš. Vienīgā labā ziņa, kuru vēlos uzsvērt – šis ceļš pastāv, tas ir izejams un noved pie vēlamā rezultāta.

Kaut mūsu svinībās joprojām uz galdiem stāv dažādas alkoholiskas pudeles, bet ikdienas dzīvi bieži piepilda dažādas pretsāpju tabletes, bet dažos gadījumos arvien biežāk arī vieglākas vai smagākas narkotikas, ceļš augšup ir atbrīvošanās no jebkādas atkarības pilnībā. Skaidrs skatiens, spēja pielikt pietiekošas pūles, virzoties pretī savam mērķim, un pārvarēt neveiksmes ir lielākais laimes nodrošinājums!

Ja Jūs vēlaties uzsākt šo ceļu, rakstiet jautajumi@annaspalidziba.lv

Komentāri (0)

Ķīmiskā svētlaime ātrgaitas laikmetā

11. jūlijs (kategorija: )
 

Pastiep roku un Tava problēma tiks atrisināta – spiedzošās reklāmas gaviles vilina iegūt laimi bez mazākās piepūles. Aizmirsties ilūzijās un baudās, lai dzīvotu šeit un tagad, atmetot malā pārdomas, dzīves jēgas meklējumus un vēlmi mainīties. Cilvēks tik ātri skrien cauri dzīvei, ka bieži vien neatliek laika attapties, lai kārtīgi izvērtētu, kurp noris skrējiens un kādas ir tās ceļa robežas, pa kuru tiek skriets.

Jau divdesmit gadus es satieku cilvēkus, klausos viņu dzīves stāstus un arvien biežāk sadzirdu to, cik mazu piepūli viņi ir gatavi ieguldīt savā labklājībā – kā materiālajā, tā garīgajā. Mana dēla vienaudži – divdesmitgadnieki jau ir novecojuši večuki, jo satraucas par to, cik ātri paskrien viņu dzīves laiks, kas būtībā vēl nesen bija vecmāmiņu un vectētiņu sarunu tēma. Ko tad ir pārdevusi sabiedrībai masu popkultūra?

Jo ātrāk, jo labāk.

Kurš gan nav redzējis niķīgu bērnu, kurš satraukti brēc, pieprasot kārtējo mantiņu, saldumu, bet mūsdienās arī planšeti vai viedtālruni? Patērētāju sabiedrības pārsātinājums ar dažādu iegribu apmierinošajiem līdzekļiem un mantām arvien vairāk samazina piepūli, paātrinot dzīves ritumu, kurā dziļās vērtības aizstāj čaukstoši un mirdzoši nieciņi.

Filozofs un domātājs L. Rons Habards ir devis lielisku laimes skaidrojumu “Līdz ar to, laimi var definēt kā šķēršļu pārvarēšanu, virzoties uz sev vēlamo mērķi” (citāts no grāmatas “Pašanalīze). Taču, kas notiek ar laimi, ja šķēršļu tikpat kā nav un to pārvarēšanai jāpieliek pavisam maza piepūle? Vai augošais depresijas slimnieku skaits nav pazīme, ka sabiedrība paliek aizvien nelaimīgāka? Tātad ātrie risinājumi laimes gūšanai tomēr nav īpaši efektīvi cilvēka labklājības nodrošināšanai. Pat slavenās “Matrix” filmas varonis misters Smits atgādina galvenajam varonim NEO, ka tieši pārmērīgās labklājības radīšana noveda pie agrāko virtuālo pasauļu konstrukciju neveiksmēm.  Acīmredzot viegli iegūstamie baudas avoti atstāj neaizpildāmu tukšuma sajūtu, un ne jau kuņģī, bet gan dvēselē…

Ātrgaitas laikmeta cilvēks

Ar saukli “Uzreiz un tūlīt” virtuālās paaudzes cilvēks traucas mežonīgā ātrumā pretī nāvei, pārslēdzoties no viena informācijas avota pie otra, meklējot mierinājumu ātrajos risinājumos, ar kuriem tik ļoti ir piesātināta apkārtesošā vide. Nav naudas – paņem ātro kredītu, tikai viens SMS, bet, ja tas neder, aizej uzspēlēt uz laimētavu! Nav mīlestības – pieslēdzies pie porno kanāla vai nopērc kādu sevis apmierinošu rotaļlietu! Nav veselības – iedzer pretsāpju tableti! Moka nemiers? Šī jaunā alkohola pudele ļaus Tev nomierināties un iegūt daudz draugus! Ja nu pudele vairs nepalīdz, mums ir daudz un dažādu nomierinošu tablešu, kuras ar laipnu roku izsniegs ārsts. Ātrie risinājumi aizēno patieso situācijas cēloni, atņem vajadzību piepūlēties un iziet ārpus savas komforta zonas. Gruzdošā sāpe lēni izēd no iekšienes, kamēr ārpusē tiek izstādīta smaidīga un ar dzīvi apmierināta pašbilde. Tikmēr sociālā tīkla komūna saglabā savu pārliecību par “drauga” labklājību un piepildīto dzīvi līdz brīdim, kad jau sen ir par vēlu.

Smadzeņu speciālisti skandē par bioķīmisko procesu nelīdzsvarotību, apgalvojot, ka tieši “trūkstošā ķīmiskā sastāvdaļa” neļauj kādam izbaudīt laimi. Tomēr vēl joprojām līdz galam nav skaidrs, vai “trūkums” ir nelaimīgās dzīves cēlonis, vai sekas.

Skriešana pēc sapņa, kurš, iespējams, pat nav Tavējais, bet masu popkultūras izlolots, neļauj veikt pietiekoši lielu piepūli sevis izglītošanai un izprašanai, lai pārvarētu pietiekoši daudz šķēršļu savā ceļā pie laimes. Tā paliek aizvien neaizsniedzamāka un nereālāka, atstājot bezjēdzīgas eksistences sajūtu un cinismu. Pēdējās prieka piles sagādā cita sāpes un neveiksmes un nelielā pārākuma apziņa, ka ir kāds, kuram sokas vēl sliktāk. Vai pretī šādai dzīvei mēs tik aizrautīgi traucamies?

Ķīmiskā svētlaime

Centieni atrast jaunus labklājības apvāršņus ar ķīmisku vielu palīdzību, vai tie būtu raudzēti dzērieni, īpaši augi vai sēnes, vai laboratorijā izgatavotas tabletes un pulveri, ir nepārtraukti pastāvējuši visā cilvēces vēstures gaitā. Iespējams, kāds, kuram mamma vai vecmāmiņa vienmēr ātri apmierināja katru kaprīzi, vēlāk meklēja glābiņu no neveiksmēm šo vielu radītajās iluzoriskajās sajūtās. Galu galā, kāpēc jāpiepūlas, lai iemācītos dot citiem kaut ko vērtīgu, ja var vienkārši aizmirsties uz brīdi un nedomāt par savu nepilnvērtību. Pieaugošā trūkumu un viduvējības slavināšana jau no skolas laikiem, radījusi atkarīgo paaudzi, kura spēj pieņemt tikai glaimus, bez spēka un gatavības ieguldīt pūles patiesu vērtību izveidošanā! Nav brīnums, ka vienas atkarības vilni nomaina nākamais. Turklāt klāt pie ķīmisko vielu atkarības nāk virtuālā narkomānija, liekot aizmirst pie datora it visu apkārtējā pasaulē.

Manu pārdomu raksta ideja nav vien vispārzināmo patiesību uzskaitīšana, jo ne es viena kliedzēja sabiedriskajā telpā, kas cenšas pievērst uzmanību pastāvošajai problēmai. Divdesmit gadu laikā tiekoties ar lielu cilvēku skaitu, es skatos uz lielāko ciešanu avotu katrā indivīdā – viņa prāta mehānismiem, kurus rada piedzīvotās gan fiziskās, gan dvēseles sāpes. Taču tieši ķīmiskie risinājumi padara cilvēka reabilitāciju par ļoti smagu un ilgu ceļu, kurā ne vienmēr ir gaidāmas vienas vienīgas uzvaras. Narkotiku un alkoholu postošā ietekme uz domāšanu kopā ar pavisam nelielo spēju pielikt pūles, lai pārvarētu to radītos šķēršļus, atstāj daudzus cilvēkus degradācijas lejupslīdē, kurā viņi paši bezspēcīgi nolūkojas, nespējot nekādā veidā kontrolēt notiekošo.

Tavs ķīmiskais dvīnis

Iespējams, daudzi ir piedzīvojuši situācijas, kurās viņi ir runājuši, motivējuši un aicinājuši savus tuvākos, kas nokļuvuši atkarības gūstā, saņemties, mainīties un domāt pozitīvas domas. Noteikti kāds ir pamanījis, cik reti tas ir devis rezultātus, pat ja sarunas laikā cilvēks aktīvi māj ar galvu un no sirds apsolās vairāk tā nedarīt. Tiklīdz vajadzīgā viela parādās pa rokai un nokļūst ķermenī, daudzu priekšā nostājas pavisam cits cilvēks, kurš ne tikai neatceras solīto, bet noliedz it visu, par ko tika runāts un apgalvo pavisam pretējas lietas. Protams, ka psihiatrijas diagnozē sen jau ir zināms, ka divu personību atrašanās vienā cilvēkā ir slimība, kas saucas šizofrēnija. Vai tā būs garīga slimība, ja to izraisa ķīmiska viela? Vai papildus zāles šādā gadījumā izārstēs cilvēku no postošā personības izmaiņas procesa, kuru jau tā ir radījis alkohols, narkotikas un pat dažas labas zāles? Maz kurš ir aizdomājies tik dziļi par atkarības iespaidu uz personību kā to paveicis L. Rons Habards. Pavisam nelielā bukletā “Atrisinājums narkotiku problēmām” viņš raksta:

“Mēs visi esam pazinuši šādu personību, tā kā tas nav nekas neparasts mūsdienu civilizācijā. Pēkšņa piezīme, kurai nav jēgas un kura pilnīgi neiekļaujas apspriežamās tēmas kontekstā; tukšs skatiens, kad tiek dota pavēle vai izteikta piezīme, – aiz visa tā slēpjas pilnībā iedomāta pasaule, kuru satricina mūsu mēģinājumi kaut ko izdarīt tagadnes laikā.”

Sakaroties ar atkarību, pavisam neliela cilvēku daļa ievēro, ka viņi tuvinieks vai ģimenes loceklis kaut kur nemanāmi pazūd, bet lielākajā laika daļā var novērot pavisam citu personību, kas krietni atšķiras no iepriekšējās. Ķīmiskais dvīnis aktīvi iesaistās cilvēka dzīvē, stimulējot uz darbībām, kuras vēlāk, “esot skaidrā”, atkarīgajam nākas nožēlot. Šī nožēla un iekšējā bezcerības un vainas sajūta vēl vairāk nomāc, liekot pastiepties pēc pēdējā mierinājuma, lai kāds arī tas būtu! Atkarība nav tikai fiziska, tā ir pietiekoši nopietna problēma gan prāta, gan gara līmenī. Tā nepāriet viegli ar gribas piepūli. Jo ilgāk ir lietošanas laiks, jo lēnāks un pamatīgās ir atgūšanās ceļš. Vienīgā labā ziņa, kuru vēlos uzsvērt – šis ceļš pastāv, tas ir izejams un noved pie vēlamā rezultāta.

Kaut mūsu svinībās joprojām uz galdiem stāv dažādas alkoholiskas pudeles, bet ikdienas dzīvi bieži piepilda dažādas pretsāpju tabletes, bet dažos gadījumos arvien biežāk arī vieglākas vai smagākas narkotikas, ceļš augšup ir atbrīvošanās no jebkādas atkarības pilnībā. Skaidrs skatiens, spēja pielikt pietiekošas pūles, virzoties pretī savam mērķim, un pārvarēt neveiksmes ir lielākais laimes nodrošinājums!

Ja Jūs vēlaties uzsākt šo ceļu, rakstiet jautajumi@annaspalidziba.lv

Komentāri (0)

GARA DZIEDINOŠAIS SPĒKS

2015. gada 8. februāris (kategorija: )
Kopš seniem laikiem ir zināms, ka cilvēks var dziedināt sevi pats. Mātes rokas pieskāriens bieži vien var palīdzēt mazulim vairāk kā kaudze tablešu un mikstūru. Ikdienā mums bieži gadās ciest no sadzīves traumām: kritieni, nobrāzumi, apdegumi, sasitumi un strāvas sitieni ir visai bieža parādība katra cilvēka dzīvē. Lielākā daļa no mums risina šo problēmu ar joda un plākstera palīdzību, kādu sen pārbaudītu sentēvu metodi vai reiz pārbaudītu ziedi, ko ieteicis ārsts vai pat laba paziņa.

Klāt pie fiziskajām sāpēm, tikpat nozīmīgas ir dvēseles sāpes. Tuva cilvēka zaudējums, nepatīkama ziņa vai mājas strīds bieži vien atņem mums spēju darboties un racionāli domāt vairākas dienas. Tādēļ ir svarīgi spēt atgūties no fiziskajiem un garīgajiem ievainojumiem pēc iespējas ātrāk. It sevišķi tādā laikā, kad katrs cīnās par savu izdzīvošanu kā var.

Kur slēpjas mūsu ārstējošā enerģija?

Katrs cilvēks ienāk pasaulē apveltīts ar dievišķu dāvanu – radīt un atdzīvināt apkārtējo pasauli, piešķirot tai pastāvēšanas jēgu. Mēs spējam izrādīt savu sajūsmu un prieku pret citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, dabu un pat priekšmetiem. Ķermenis ir vienīgi instruments, kas ļauj mums kā garīgām būtnēm paveikt materiālajā pasaulē to, ko esam nodomājuši. Lai arī pakļauts fizikas likumiem, tas vienlīdz klausa arī gara spēkam. Ir zināmi gadījumi, kad ārkārtas apstākļos cilvēki spēj izdarīt ko tādu, kas nepakļaujas racionālam izskaidrojumam. Tiek pacelti milzīgi smagumi, pārvarēts bads, sals un karstums. Šis neredzamais spēka avots ir paslēpts mūsos, lai izpaustos tad, kad sākam padoties un zaudējam cerību. Lieliskajā bukletā „Palīdzība traumu un slimību gadījumos” tās autors raksta:

„Vienīgais patiesais dziedināšanas līdzeklis šajā visumā ir gars.”

Un patiesi – ir pienācis laiks griezties pie šī dabiskā dziedināšanas līdzekļa un noskaidrot veidus, kas ļauj tam izpausties ikdienā.

Sentēvu metodes mūsdienu izpildījumā

Amerikāņu filozofs un rakstnieks L. Rons Habbards bija viens no tiem cilvēkiem, kurš ar cieņu izturējās pret ikvienas tautas tradīcijām. Būdams „Ceļotāju kluba” biedrs, viņš apceļoja daudzas pasaules vietas, veicot zinātniskas ekspedīcijas un iepazīstot dažādu tautu kultūras. Tas ļāva viņam apkopot un izstrādāt vienkāršākās tautas ārstēšanas metodes, kuras tika nosauktas par asistiem (angļu valodā „palīdzība”). Asistu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam pēc iespējas ātrāk atlabt no gūtās traumas un savainojuma, vai arī dvēseles uztraukumiem un pārdzīvojumiem. Šajā rakstā es centīšos iepazīstināt lasītājus ar vienkāršākajiem procesiem, kurus uzreiz var pielietot ikdienas dzīvē.

Ātrā palīdzība ikdienā

Eksistē procedūra, kas saucas Saskares asists. Tās galvenā ideja ir novērojums, ka gūstot ievainojumu, cilvēkam būs tendence izvairīties no vietas, kurā viņš guva traumu. Tas spilgti izpaužas bērnībā, kad mēs iepazīstam pasauli ar zilumu, punu un nobrāzumu palīdzību. Ar laiku šī pieredze uzkrājās un padara daudzus apkārtējos priekšmetus pārāk bīstamus, lai mēs tiem tuvotos. Šis neapzinātais mehānisms bieži vien liedz mums justies droši un pārliecināti svešā vidē un rada problēmas rīkoties ar dažādiem priekšmetiem.

Galvenā ideja ir atkārtot kustību, kas radīja traumu, tajā pašā vietā, kurā tā tika gūta.

Protams, ka priekšmets, kas bija karsts (apdeguma gadījumā), ir jāatdzesē vai jāatslēdz no strāvas (strāvas trieciena gadījumā). Ja trauma tika gūta ar darba rīku, tad kustība ir jāatkārto ar darba rīku. Kustība jāturpina tik ilgi, kamēr pazūd sāpes un cilvēks gūst jaunu atziņu par notikušo. Ja jūs palīdzat bērnam vai kādam, kurš jūt tik spēcīgas sāpes, ka nevēlas tuvoties traumas gūšanas vietai, izmantojiet pakāpeniskuma principu, lūdzot viņu pamazām pietuvoties šai vietai.

Zāles pret sirdssāpēm

Otra procedūra, kas arī neprasa ilgas studijas un treniņus, saucas Orientācijas asists. Tā galvenais uzdevums ir novērst cilvēka uzmanību no nepatīkamās ziņas vai notikuma, kas viņu ir satraucis. Ja cilvēks jūtas slikti, raud vai jūtas pārāk satraukts, lai rīkotos, šī procedūra būs labākais, lai nomierinātos. Gudras mammas jau sen ir ievērojušas, ka bērna raudas un kašķi var ātri pārtraukt, pievēršot viņa uzmanību apkārtējiem priekšmetiem. Lai cik jocīgi tas arī neliktos, šāda metode iedarbojas arī uz pieaugušajiem.

Lai uzsāktu šo asistu, paskaidrojiet cilvēkam, ka jūs liksiet viņam skatīties uz dažādiem priekšmetiem, un izmantojiet sekojošu komandu: „Paskaties uz _______ (priekšmeta nosaukums).”

Turpiniet likt cilvēkam skatīties uz apkārtējiem priekšmetiem tik ilgi, kamēr viņš sāks smaidīt un jutīsies labāk.

Vai vispār ir vajadzīgs ārsts?

Klāt pie minētajām procedūrām, eksistē asisti, kurus var izmantot zobu sāpju, saaukstēšanās un citu slimību gadījumā, pie tam ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Jūs varat palīdzēt kādam, kas cieš no muguras sāpēm, ir ilgstoši atradies uz gultas vai pat ir komā. Tomēr šo asistu pielietojums prasa plašāku publikāciju un rūpīgāku apmācību. Tāpēc daudz labāk būtu, ja jums pa rokai būtu buklets „Palīdzība traumu un slimību gadījumos” vai jūs apgūtu šīs procedūras speciālista uzraudzībā.

Lai arī gars dara brīnumus, šīs procedūras nekādā gadījumā neaizvieto medicīnisko ārstēšanu. Ja cilvēks noasiņo, labāk vispirms apstādināt asiņošanu un tikai pēc tam ķerties pie asista. Pat vēl vairāk, ja ir aizdomas par lūzumu vai izmežģījumu, asista izmantošana var būt pat bīstama, jo sāpēm pazūdot, cilvēks var staigāt ar lūzumu, un kauli var saaugt nepareizi. Šo procedūru galvenais uzdevums ir atvieglot sāpes slimības gaitā, paātrināt atveseļošanos un novērst iespējamās komplikācijas, kuras var izsaukt piedzīvotais stress un uztraukums.

Anna Krumholce
annaspalidziba.lv

Komentāri (0)



Jaunākie raksti     <<     1  2  3     >>     Vecākie raksti

kontakti    |    reklāma    |    espati.lv    |    kļūsti par autoru    |    saistību atruna