kleita.espati.lv

Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “Mūsu vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualizētu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam.

Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens neibakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

Vairāk lasi www.kleita.net

Muzeju nakts daudziem šogad patikusi. Apmeklēti sen neredzēti muzeji, notikusi vakarēšana samērā siltā pavasara vakarā un pilsētai drusku vairāk izdevās atgādināt galvaspilsētu, un iepatikties. Man jo īpaši, jo atkal mācos Rīgu iemīlēt.

Lai gan redzēju gana daudz mazvērtīgu skatu, tomēr smaidīju, burzījos un domāju par sevi. Skatījos, kam cilvēki pievērš uzmanību, kāda humora un gaumes izjūta ir muzeja darbiniekiem, un meklēju, kas mani sajūsmina. Pie reizes vēl mēģināju to visu izskaidrot šeit dzīvojošam somu draugam.

Šādu nakšu mērķis ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību muzejiem un vispār atrādīt, kas tad tur ieraugāms.. un aicināt atcerēties par kultūru, būt starp nozares pārstāvjiem un būt starp citiem mums. Pamanīju, ka pasākumus apmeklēja daudz padsmitnieku – meiteņu un zēnu – nelielās kompānijās. Vēl pamanīju, ka uz muzejiem rindās stāvēja daudz krievvalodīgo jauniešu, kurus muzejos mana reti. Vēl arī ģimenes, kurām noteikti sanāk lētāk izklaidēties šādi.

Bet tomēr, domājot par sevi kā auditoriju, es sapratu, ko es meklēju šādā naktī. Es meklēju izklaides alternatīvu. Vakaros var iet pie kāda ciemos uz mājas ballīti/pasēdēšanu/vakariņām, vai var iet uz kādu bāriņu – iedzert un pagrozīties. Vēl vakaros var iet arī uz kino, teātri, ja laicīgi biļetes nopirktas, vai kādu koncertu. Un lielākoties ar to arī piedāvājums izsmelts. Un te rodas jautājums/piedāvājums.. kāpēc muzeji individuāli, katrs pa savam nevarētu būt atvērti arī vakaros? Reiz biju Rīgas Mākslas telpā uz koncertu/izstādi, par kuru jau Laura uzrakstījusi, un tas bija iespaidīgs un interesants piedzīvojums. Sociāli aktīvs, kulturāls un izklaidējošs.. un arī gluži laba paburzīšanās.

Vēl man ir līdzīga pieredze, bet no Meksikas. Mehiko centrā ir brīnišķīgs Bērnu muzejs. Tur atrodami izskaidrojumi dažādām pasaules parādībām, tur ir mazais dabas muzejs, tur ir rotaļu laukumi, spēles ar ziepju burbuļiem, mediju muzejs, kur var izmēģināt radio, tv, avīzes veidošanu, utt. Tur ir mazs veikals, kur var apgūt iepirkšanās paradumus. Tur ir telpa, kurā vari sajusties akls, jo tur gaisma neiespīd, bet priekšā milzums šķēršļu. Tas ir muzejs, kas bērniem māca, stāsta un izklaidē. Bet tādiem kā man, kam fizika skolā bija izsmiekls, tas ir brīnumains muzejs. Bet mans stāsts nav par to, ka kaut kur ir daudz labāki muzeji nekā mums (lai gan daļa no šiem eksponātiem neprasa lielus līdzekļus un mums noteikti vajadzētu tādu muzeju), stāsts ir par to, ka muzejs ir arī pieaugušajiem. Jau mājaslapā ir iedalījums bērniem, pieaugušajiem, skolotājiem un citiem. Izrādās muzejs spēj regulāri piesaistīt ne tikai savu pamata auditoriju un viņu vecākus, bet arī individuālus pieaugušos. Muzejs katru nedēļu pēc darba laika rīko nakti pieaugušajiem (arī bērniem muzejs ir atvērts, tomēr šoreiz auditorija ir cita). Šajos vakaros pieaugušie var bez pārmetumiem iepazīties, kā pārvietojas elektrība, var spēlēties kā traki ar milzu ziepju burbuļiem un spēlēties, un spēlēties. Vēl muzejam ir kafejnīca (drīzāk jau restorāns ar krēslas gaismu), kas pasniedz uzkodas un dzērienus, spēlē mūziku un piedāvā arī kādus priekšnesumus. Manā gadījumā, tas bija tango. Priekšnesumam beidzoties, arī es nokļuvu uz skatuves un apguvu pamatsoļus, un aizrāvos.

Nu ko lai saka.. kolosāli! Muzejs apmeklēts un iepazīts, interesanta socializācija, paburzīšanās un izklaide. Kāpēc Nacionālais teāris savā Jaunajā zālē, kur muzeju naktī iepazinu Zigurda Neimaņa intīmo disko, nevarētu tādus vakarus rīkot arī citkārt? Kāpēc Nacionālais mākslas muzejs nevarētu būt reizēm atvērts līdz 23 un piedavāt vakaru ar Kasparu Zariņu. Vai vienkārši vajadzētu vairāk atkārtot garos vakarus Rīgas Mākslas telpā. Muzeju nakts rāda, ka mēs esam izslāpuši publisku sabiedrisku aktivitāšu, kas nav tik sarežģītas kā sarīkot ballīti mājās, kā pavadīt kvalitatīvu vakaru bārā, kā iepazīties, kā izklaidēties. Domāju, ka pat ieejas biļetes, neierobežos pasākumu apmeklētību ievērojami. To rāda arī Arteļa popularitāte. Jo šis iestādījums arī atradis interesantu alternatīvu izklaidi. Protams, mans aicinājums nav vienkāršs, jo tas prasa radošu piepūli. Bet es ļoti vēlētos, lai kāds priekš manis tā piepūlētos.

Vairāk lasi www.kleita.net